* * *

7.9.04 17:09
Frīdvalds Karogā raksta spoži un asprātīgi, es pat ļoti daudz kam varētu piekrist, - vienīgais trūkums, ka nav skaidrs, kā un kur šajā pilnīgi bezcerīgajā latviešu prozas situācijā sevi pozicionē pats Frīdvalds. Un vēl gribētos vairāk konkrētības. Ja autors apgalvo: "... un es to (t.i.visu slikto - iestarpinājums mans) varu teikt par gandrīz visu literatūru, ko saraxtījuši mani tautieši laikabiedri", tad būtu taču nosaucis vārdā tos, kuri atrodas taipus gandrīz. Jo apgalvojums, ka "Zaļā gaisma tiek dota vai nu monumentāliem psiholoģiskā reālisma vaļiem, vai arī textiem, kuros pablāvs domas stariņš maldās bezizmēra teikumu un pārsmalcinātas (drīzāk gan vienveidīgas) tēlniecības noliktavās" liek domāt, ka kaut kur trotuāra malā pie sarkanās gaismas bezcerīgi mīdās pulks latviešu Viljamu Berouzu, Kenu Kīziju, Lidiju Lanču u.c. Vai varbūt tur mīdās tikai viens?