* * *

21.5.03 21:37
Pilnīgi ideāla diena. Zaļš, dzeltens un zils, bērzi spoguļojas rāmā dīķī, visu dienu birzītē kūko dzeguze, pa retam iekurkstas varde vientuļniece. Nav odu!!!
Traucē neliela netīras sirdsapziņas piegarša – neesmu sākusi darīt tās lietas, kuru dēļ esmu šeit atbraukusi. Tā kā rīt jābūt Ventspilī, baidos, ka ļaušos kārdinājumam un iepirkšu puķu stādus – rezultātā atkal uz pāris dienām atliekot to, kā dēļ esmu šeit atbraukusi.
Šoziem ir izsalušas visas manas rozes un dekoratīvais ķirsītis, kurš man daudz nozīmēja kā kāda dzīves perioda simbols. Nu i labi, kas beigts – beigts.
Izlasīju Jana Martela “Pī dzīvi”.
Neapšaubāmi aizraujošs un jauks stāsts, brīnišķīgi uzrakstīts, vienā elpas vilcienā izlasāms. Mazu vilšanos man sagādāja beigas, - gaļēdāja sala, kas liedz noticēt stāsta patiesumam (bet gribas!) un otrais stāsts, kurš it kā ļauj lasītājam izvēlēties sev pieņemamāko, ticamāko notikumu gaitas variantu pēc kuģa avārijas. Tā kā es šo grāmatu tomēr uztveru kā piedzīvojumu literatūru, tad tāds noslēgums ar mīklu uzdošanu, manuprāt, iziet ārpus piedzīvojuma žanra robežām, bet ar to ir par maz, lai iekļautos kādā citā, “nopietnākā”, smagsvara žanrā. Tiesa, arī grāmatas sākumā tik daudzsološi iesāktā oriģinālā tēma ar triju reliģiju (hinduisma, kristietības un musulmanisma) vienlaicīgu pieņemšanu, ir ārpus šī žanra, un man patiesi ļoti žēl, ka šī līnija tālāk grāmatā nerod turpinājumu – vai vismaz es to neprotu saskatīt. Varētu taču būt noprotams, kā katra no šīm reliģijām ar savu filosofiju atšķirīgā veidā palīdz izdzīvot okeānā puišelim divatā ar tīģeri.
Bet jāuzsver – tā tik un tā ir ļoti laba grāmata, kas man sagādāja daudz prieka. Un tikai mans nīgrais, piekasīgais raksturs liek saskatīt visādus “trūkumus” un prātot, kā būtu, ja būtu, un kā vajadzētu būt manuprāt. Galu galā, autors ir gribējis tā un ne citādi, tās ir viņa tiesības. Tā vispār ir kritiķu viskaitinošākā īpašība (bet es neesmu kritiķe, khm, - varbūt pārāk bieži satiekos ar šo sugu?) – analizēt nevis to darbu, kuru radījis autors, bet to, kuru , kritiķaprāt, autoram būtu vajadzējis radīt.
Un vēl - man liekas, ja kādu 9gadīgu puišeli var izdoties pievērst grāmatu lasīšanai ar “Hariju Poteru”, tad 14gadīgam varbūt tāda laba iebarošanas ēsma varētu būt “Pī dzīve”.