* * *

17.2.03 18:44
Cik jocīgi tas ir. Tāds mazs cilvēciņš, - nupat viņa vēl nebija, un tu dzīvo mierīgi, tad viņš piedzimst, tu apskati viņu, - jā, nu ir mīļš un ir jauks, un interesants - un arī vēl neko īpašu nejūti. Un tad vienā brīdī- klakts! - un ir mīlestība klāt, vienkārši ieslēdzas kaut kāds Dieva vai Dabas radīts mehānisms, kāds kaut kur nospiež slēdzi - un viss - nav kur sprukt vairs,- mīli un ciet, un mocies, un uztraucies, un tā turpmāk visu mūžu, jo mīlestība uz bērniem ar to arī atšķiras, ka neizslēdzas viņa nekad vairs. Un katras mīlestības daļa ir sāpes un bailes, citādi jau tā nebūtu mīlestiiba.