* * *

3.8.04 09:51
Vakaros, kad aizeju gulēt, dators ir blakus istabā, durvis vaļā. Pirms viņš aizmieg (un parasti viņš aizmieg ātrāk par mani, kā jau vīrieši mēdz), brīdi pa brīdim klusi atskan pazīstamais plinkšķis - skaņa, ar kuru pastakstītē iekrīt paziņojums par jaunu komentu. Un tad es pusmiegā sarunājos ar viņu, datoru.
Eu, - es saku, - nu es taču guļu, saproti. Pagaidi līdz rītam.
Un vēl es minu, kurš un ko ir ierakstījis, un domās atbildu.
Bet dažreiz, kad miegs nemaz nenāk, es pieceļos, pieeju pie datora un paskatos, bet tur ir tikai kāds hmmm, ko ierakstījis pilnīgi svešs cibiņš.
Gadās.
Vientulībai ir visādas sejas.

Labrīt, cibiņi:) Šodien man laikam daudz darba.