- 23.7.04 11:28
-
Visbailīgāk ir, kad vienatnē paliek ļoti slikti.
Pagājšnakt nezcikpadsmit reižu likās, ka es mirstu. Un apziņa, ka tā man ir bijis jau daudzkārt, un vēl nekad es līdz šim no tā neesmu nomirusi, neko nelīdz. Bailes tādās ārprātīgas. Vispirms ķermenī viss sastingst, apstājas, notirpst, nav. Tad atdzīvojas ar lielu šalku un dunu. Tad norimst, un kādu brīdi ir miers.
Tā līdz sešiem no rīta. Ar mobilo telefonu rokā. Un domu, ka neviens jau nepaspēs tik pat. Vai nepamodīsies no mana zvana. Vai arī es pati nepaspēšu.