- 23.7.04 01:08
-
Un kam tad bija tas salūts?
Es skatījos no upes Pārdaugavas krasta, sēžot ārā pie Fabrikas restorāna.
Mirkli pirms tā kāds no "Jaunā viļņa" organizētājiem, kā pats sevi vērtē - "krasivij mužčina" - paziņo Saimniekam: "Ščas mi tjebe Maskovskih oļigarhov privezjom!".
Un tad uzreiz upes otrā krastā ir salūts, liels salūts (man patīk salūti, Aptieka) - un mēs spriežam, ka tā ir tāda maza prelūdija, kas vēsta par oligarhu ierašanos, bet b.v. paredz, ka tūliņ piebrauks inter-autobuss ar uzrakstu "Oļigarhi".
Taču nē,
ierodas tikai viens pats oligarhs, parastā, noplukušā taksometrā, tā atturīgi un ar nevērīgu eleganci ģērbies, rokā puķupušķis. To viņš pasniedz padzīvojušai dāmai, kura, viņu sagaidot, grīļojas uz Ķīpsalas bruģa savās zelta sandalēs ar vismaz 12 centimetrus augstiem papēžiem.
(Vai tādus apavus vispār drīkst saukt par sandalēm, pat ja tie sastāv tikai no papēža, zoles un dažām šaurām siksniņām?...)
Maskavas oligarhs draudzīgi apskaujas ar Rīgas oligarhiem (vai tiem tuvu stāvošām personām), uz rokas viņam ir tāda kā Faberžē zelta rokassprādze, izskatās pēc sieviešu, un "krasivij mužščina" to tūdaļ pamana, - nu, tieši tā, kā sieviete sievietei pamana jaunu somiņu, - garāmejot aptausta un atzinīgi pamāj ar galvu, kamēr pats jaunās somiņas, atvainojiet - zelta roksprādzes īpašnieks izliekas šo zestu nemanām un nevērīgi trauc tālāk.
Vēlāk pie Fabrikas piebrauc neuzkrītošs pelēks auto, apstājas, ārā neviens nekāpj, bet pēc brīža sāk oligarhus fotografēt,- ha, paparazzi, tieši no tumšās mašīnas, caur atvērtu logu un kroga stiklu. Kad ceļamies no galdiņa, lai atvadītos, paparazzi nostrādā zibenīgi. Viņš izmanto mirkli, ka pēkšņi pie restorāna kājās stāv pieci cilvēki, izlec no mašīnas, viņa siluets starp mūsējiem nav vientuļš un pamanāms, un ņemas knipsēt ologarhus mūsu aizsegā. Ja kas, oligarhi var domāt, ka fotografējamies mēs, tāda pavisam parasta kompānija īsi pirms pusnakts.
Mēs aizbraucam, fotogrāfs paliek.