- 13.5.03 21:40
-
Tā, viss, es vairs nevaru. Vēlos jums atklāt par sevi kaut ko apkaunojošu.
Laiciņu atpakaļ es iegādājos kādu ļoti dārgu lietu. Tādu lietu, kas kas man pilnīgi nebija vajadzīga. Lietu, bez kuras es (un jebkurš normāls, saprātīgs cilvēks) varētu iztikt 100 gadus.
Neprasiet - cik dārgu. Dārgums ir relatīvs jēdziens. Šīs lietas dārdzība stipri pārsniedza to cenu līmeni, kuru es drīkstētu atļauties. Kuru man būtu ētiski atļauties.
Bet tas vēl nav sliktākais. Lieta ir ne tikai dārga un bezjēdzīga. Tā man vispār nepatīk. Tā neatbilst manam stilam. Man ir kauns katru reizi, kad kāds to pamana.
Un tomēr es to nopirku. Neplānoti, vienkārši ejot garām veikalam.
Kāpēc? Es nezinu. Tas bija prāta aptumsuma brīdis. Vai - kā tai sapnī, kurā citi dzēra, bet es pazaudēju filmu.
Protams, nekas tāds nevarētu notikt, ja nebūtu izdomātas kredītkartes. Man būtu bijis jāiet pēc naudas uz māju un jāpurina to ārā no zeķes. Es aptaustītu čaukstošos latus, sajustu to smaržu un sadzirdētu solījumu. Un nāktu pie samaņas.
Tā vietā es iznācu no veikala ar sasodīto lietu. Škietami pasaulē nekas nebija mainījies.
Diemžēl, man nākas šo lietu redzēt katru dienu, lieta neļauj sevi aizmirst. Kopš tās iegādes es vairs nejūtos labi. Es domāju par bada cietējiem un par pieticību. Par grēku. Bet visvairāk es domāju par stulbumu. Reizēm man liekas, ka es varētu atbrīvoties un sevi attaisnot, lietu fiziski iznīcinot. Sadragājot ar papēdi. Noliekot uz dzelzceļa sliedēm, vilcienam nākot. Iemetot no tilta Daugavā. Taču tas nespētu izdzēst atmiņas par manu idiotismu.
Vienu īsu mirkli, varbūt 10 sekundes, man likās, ka esmu atradusi risinājumu. Es nolēmu tieši tādu pašu summu, kādu esmu iztērējusi par kičīgo, pretīgo lietu, ziedot kādam labdarības mēŗkim. Tas notika šodien, uz Ģertrūdes ielas - es sajutos laimīga, es pēkšņi atkal spēju izslieties taisni, elpot dziļi un brīvi. Bet tie bija meli, es kritu vēl zemāk un dziļāk. Mans smerdelīgais, knauzerīgais, praktiskais otrais (vai varbūt pirmais) "es" šķietami vienaldzīgā balstiņā man iečusktēja ausī, ka tādā gadījumā es būšu iztērējusi vēl divreiz vairāk naudas. Šo papīrīšu, kurus taču varētu - varētu? - izlietot arī jēdzīgi. Ka es taču neesmu tik bagāta, lai ziedotu tik daudz...
Un es sapratu, ka, - apkaunojošā kārtā, - es to nedarīšu. Es to nedarīšu! Es nedarīšu.
Es būšu devīga pret draugiem un tuviniekiem, tāda es vienmēr esmu bijusi. Es iedošu ubagam, - es bieži iedodu. Es piedalīšos kādā labdarības akcijā. Bet tā lieta ir kļuvusi savā ziņā nemateriāla, neiznīcināma, nezūdīga, tā pat kā nezudīs manas atmiņas par īso prieka mirkli, kad ieraudzīju ceļu uz atbrīvošanos, taču nenogriezos pa to.