* * *

25.4.04 23:48
Sieviete upē.
Upe tek strauja un līkumaina, krauju krastu ieskauta. Krituši koki vietām šķērso straumi, saknes slejas debesīs. Milzums dunduru.
Upe tek strauja, bet gaiss, blīvs un tveicīgs, stāv uz vietas. No ūdens un gaisa berzes upes spoguļos šķiļas baltas dzirksteles. Sieviete stāv ūdenī līdz krūtīm, upes vidū, brūnā straume vēsi glāsta. Dzirkstis iemetas matos, un tie uzliesmo sārti. Tā varētu stāvēt, līdz upe aizsalst. Kājas grimst smiltī, apsakņojas.
Upei aizsalstot, ap sievieti izveidojas lāsmenis.
Bet sals vēl tālu. Tagad – brūns, medains, pelēkbrūns, visi zaļie, debeszils. Pietrūkst kā tumši violeta. Ultramarīna zvaniņi upes krastā pa gabalu nemaz nav saredzami.