- 4.5.03 00:04
-
Pēdējais vakars laukos. Pirts bija maiga. Nākot tumsā pār pļavu, māja ar gaišajiem logiem izskatās ļoti liela. Debesis skaidras, zvaigznes spoguļojas dīķī. Puika saka: mēs esam laimīgi, vai ne?
Izlasīju interviju ar S. Sontāgu Rīgas Laikā. Bija interesanti tikko izlasītā Velbeka romāna kontekstā. Jo viņa pārstāv to paaudzi, kuras ideālus velbeks nolīdzina ar zemi. Vai varbūt drīzāk - nevis ideālus, bet ceļu.
Otra interesantā lieta šajā intervijā ir intervētāju attieksme. It kā arī viņi tikko būtu to nabaga velbeku lasījuši. Vai citu kādu līdzīgi domājošu.
Un visspilgtākais iespaids, protams, - Sjūzannas asiņainās lūpas.
Da pikjis viņju zina, kāpēc asiņainas. Varbūt vienkārši sasprēgājušas. Tā gadās. Bet Tīrons viņu parāda kā mītisku karadievi - cilvēkēdāju. Vai Gorgonu. Domās es redzu čūskas vijamies un šņācam ap viņas galvu. Ho, gan jau būs gana pārmetumu, ka RL atkal tīksminās par (gandrīz) līķiem, bet es nemaz negribu lasīt objektīvu žunrnālu ar objketīvu informāciju un objketīviem intervētājiem. Man patīk, ka zēniem (vai citreiz meitenēm) ir attieksme, un viņi to neslēpj. Lai kāda tā kuro reizi būtu - provokatīva, ciniska vai vienkārši stulba.
Tas taču ir interesanti.
Sjūzanna (kopā ar Velbeku - piedošanu - nudien, vairāk šo tipiņu nepieminēšu) lika man atkal domāt par vecumu un nāvi. Sjūzannai, izrādās, bijis krūts vēzis, ar kuru viņa šā tā tikusi galā, tagad vēzis konstatēts dzemdē. Un vecums jau gluži cienījams. Un viņa izliekas, ka nāve neiespaido viņas attieksmi pret dzīvi - tā laikam tāda amerikāņu tradīcija.
Daudzi jau rakstījuši ka ar nāvi mēs piedzimstam. Bet tomēr ir tāda robežšķirtne katram. Dažam šo robežu novelk smaga slimība, dažam vienkārši nodzīvotie gadi un domas. Pie tam gadu skaits uz šīs dīvainās rozbežas var būt ļoti dažāds.
Pirms šīs līnijas nāve tevī ir latenta. It kā Tu būtu HIV pozitīvs, bet vēl ne slims. To reizēm pat var aizmirst. Un tad vienu dienu tu saslimsti. Process ir sācies. Klīniskā aina vairs tikai pasliktināsies. Zāļu nav. Tu esi nedziedināms.
Un ko darīt?