* * *

ar mayu pa avotu ielu
13.4.04 21:39
To kafejnīcu neatradām,iegājām citā, kas solīja "Vīnes kafiju". Bufetniece. Sākumā likās, ķa viņa nemāk runāt. Bet izrādījās, ka tikai vārdus lieki netērē. Kad kaut ko saka, tad ar pārliecību. Interjers. Nu, atkal sarkanie galdauti. Sintētiska auduma tomēr. Gaiši finierēti paneļi. Ja vien tas nebija linolejs. Plastmasas lampiņas, dažādu krāsu, pie griestiem (daudz, piltuvjveidīgas)un pie sienām (arī daudz, kā pārgriezti cilindri).
Ļoti aizkustinoša vietiņa vientulim: galdiņš telpas stūrī zem televizora, kurš rāda Krievijas programmu, viens krēsls ar "skatu" sienā uz zaļo plastmasas lampiņu.
Vaļā durvis uz apvienoto virtuvi-grāmatvedību. Tāda iegarena telpa, maziņa.
Plīts. Divi apdeguši alumīnija (!) kastrolīši, viens balts emaljēts.
Sakrauti pilni plaukti ar viskautko - sākot no pārtikas produktiem, beidzot ar kantorgrāmatām.
Večuks - šefs sēž pie galda, pārklāta ar vaskadrānu, un ved grāmatvedību. Brilles noslīdējušas uz degungala. Laiku pa laikam apmainās kādām frāzēm ar bufetnieci aiz letes.
Nu, vitrīnā viss kā nākas. Mēle želejā un olas majonēzē. No saldajiem - pildītie valriekstiņi. Klasika. Vienu apēdu.
Ak jā, gar skatlogu, protams, augstā lete ar augstajiem ķebļiem. Un uz tās letes, tā vienkārši, stāv atvērta zaļo zirnīšu bundžiņa ar dakšiņu iekšā.
Kāds ēdis.

Bet kafija bija patiešām laba, pat neticami.