* * *

bet varbūt ir tā (iztēlojies)
19.3.04 10:53
tu uzkāp pa kāpnēm, pakāpienu augstums ir tik ierasts, ka kājas tos nejūt, tu atver durvis, nemaz nav tik ilgs laiks pagājis, kopš tu te biji, un tomēr tā liekas mūžība, pazīstamas smaržas, savas mājas smaržas, kas ikdienā netiek pamanītas, uzvilnī spēcīgu un mazliet nostaļģisku sajūtu, tukšums jau iemājojis dzīvoklī, tukšums tik ātri piepilda visu, skats glāsta lietas, kavējas pie zīmem, gaismas, ēnas, viss te ir tavs, savs, piedzīvots un izdzīvots, nekā sveša, raupja, nepazīstama, kas netīkami liktu skatienam ķerties - kā rokai, pēkšņi sajūtot atskabargu, slīdot pār daudzu gadu darbā tās pašas rokas nopulētu cirvja kātu,- iečīkstas zināmais grīdas dēlis zem soļiem, trešais no sliekšņa vai piektais, pāris dienu laikā visur nosēdušies putekļi, un tu nodomā: kāpēc manis te nav.