* * *

16.2.04 23:26
Un tad es iegāju telpā, kurā jau bija astoņas sievietes. Astoņas jaunas, skaistas, gudras, ziedošas un auglīgas. Un bērni. Es nezinu, cik bērnu, daudz, vairums vecumā no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem. Un divas omes, otrā jūras krastā. Un vīrieši, es nezinu,- četri, pieci,- tam nav nekādas nozīmes, jo viņu it kā nemaz nebija, viņi bija tik nenozīmīgi, ka it kā nemateriāli,- ne ķermeņu, ne ēnu. Tad ienāca devītā sieviete. Viņa bija stāvoklī. Es sajutu tādu kā fizioloģisku sieviškības matēriju telpā, staignu un biezu. Un asins smaku. Brīdi man likās, es noslāpšu. Taču pamazām gaiss izretinājās ap mani. Jo es biju ārpus. Un nepiederēju nekur. Es viņas redzu, viņas un viņu bērnus, bet ko gan redz viņas. Kādu nenosakāma vecuma būtni, kura izliekas par to, kas nav. Un kurai patiesībā nekur nav vietas. Tikai savā iztēlē.
Kādu mirkli es likos sev pretdabiska.
Kaut kas sabruka.
Bet es celšu no jauna. Kamēr spēšu.