* * *

parasts svētdienas rīts
8.2.04 10:48
Tupu es mūsu mājas mazajā pagalmiņā, atstutējusi pakaļu uz angļu valodas apmācības firmas puspagraba telpu logu apmales, tupu rītaklietā un iešļūcenēs uz plikas kājas, svētdienās vairums biroju nestrādā, klausos kaut kādus putnus un jūtos drusku kā laukos. Pīpēju, gaidu, kad cūkassuns pačurās/pakakās. Maisiņš kaku savākšanai mani ir līdzi, un dzīvokļa atslēgas, un mobilais telefons (protams), un cigarešu paka, un sērkociņi, un suņa saite, un šķēres (nejauši). Tad pienāk rīta īsziņa, mēģinu atbildēt, daudzie priekšmeti, atdzīvojušies slīd ārā no rokām, no klēpja, mobilais (vienmēr mobilais) nokrīt uz bruģa, un kā vienmēr sadalās trīs daļās - tā svarīgā daļa, kas plika izskatās pēc tādas kā marsiešu raķešu palaišanas pults, plastmasas vāciņs un mīkstā ādiņa, tā ar pogām. Tā ar ar pogām iekrīt caur šķirbu rīdziņā, pļunkt, dubļos kaut kādos vai kanalizācijā, vai kas nu viņu zina; izdodas man to rīdziņu atlauzt, mīksto pogaino ādiņu izmakšķerēt, mājās visu nomazgāju, ar fēnu izžāvēju,salieku kopā - strādā (kā parasti, strādā)- un nosūtu atbildi.
Bet rīts pelēks un tumšs, un tik vien bija prieka, kā tā acumirklīgā lauku sajūta, zīlītes balss, pilsētas vidū, uz bruģa, starp četru māju sienām, jūtot mitru vēsumu ložņājam gar kāju pirkstiem un lienam aiz apkakles.