- 23.12.03 09:47
-
Tumši zilas pietūkušas debesis logā. Saule apspīd vienu silikāta ķieģeļu mājas plakni, tā kļūst dzeltena. Balts sniegs uz jumta. Tīra un skaudra kompozīcija. Bet skaista.
Vakar - ciemos pie mirušā (Viļņa Zābera) - nebija kā bērēs. Tās bija kā mājas viesības, un dažs pat mēģināja atdarināt viņa smieklus. Un tur karājās viņa šlipses - raibas kā papagailim, un dzeltnenās bikses, un dzeltenās kurpes, visas viņa "tjibetjeikas", nodilusī smilšukrāsas zamša jaka. Tik dzīva, silta, tas viss vēl pirkstu galos. Un vispār, tur nav neviena sīkuma, kas nebūtu īsts, piederējis viņam. Pat elektrības vads ir viņa.
Bet nav žēl. Sakties uz viņu video, un tici - dzīvs viņš, nu dzīvs tak.
Un darbi, darbi. Nezinu, vai kādam vispār pēdējos piecdesmit gados ir bijis tāds iedzimts talants. Ejiet uz māklslinieku nama galeriju, sēdiet viņa istabā. Šķirstiet mapes ar darbu kopijām, lasiet tekstus (īpaši rekomendēju punktam), paskataties, ko viens cilvēks 30 gados, pie tam neprātīgi degdams un dedzinādams, var radīt. Ātri, daudz, par daudz ātri varbūt un varbūt daudz par daudz. Un tāpēc tas auto rīta agrumā pirms desmit gadiem.
Mīlu.