4. Decembris 2008

• 4.12.08 08:46
• Laikam sen neesmu te žēlojusies, ka naktīs nevaru gulēt. Nu, nevaru. Piemiegu ap pieciem no rīta, caurā miegā, kurā mani kāds šauj nost, stobrs pie pakauša, es pati nogāzta gultā uz mutes. Tad uzreiz tas šāvējs sāk teikt tādā rupjā balsī: " ...mans vārds ir... mans vārds ir... mans vārds ir...". Pie kājas man tavs vārds pirms nāves, es domāju. Pamostos un redzu, ka teicējs ir mobilā telefona modinātājs ar vibrozvanu.
• 3 rakstapiebildīšu

• 4.12.08 21:36
• Cik jums visiem skaista diena bijusi šodien. Bet man jau sākās ar nošaušanu.
• 4 rakstapiebildīšu

• 4.12.08 22:28
• Ļoti sen neesmu rakstījusi par pupucīšiem. Abi dzīvi. Viens tikko atkal nometa čaulu, pārsteidzām viņu tādu gaiši bēšīgu un uzreiz vienā rāvienā kādus 4mm lielāku par savu brāli. Tomēr pārsteidzoši, cik lēni viņi aug. Ja jūlijā bija prāvas blakts izmērā, tad tagad tikai kādi nieka 2 cm.
  Bet citādi nekas - šķiet stipri un ņipri, vairs nav katru dienu jācilā miza un jāpēta, vai ir pie dzīvības. Šie izdzīvos, kamēr vien vēl viņiem būrī būs kaut drupča. Un, ja nebūs drupača, pārtiks no priedes skaidas. Vismaz tas šai dzīvē ir tā puslīdz droši.
  (Man viņi vēl arvien ir mīļi, radinu pie rokām)
• 3 rakstapiebildīšu