5. Oktobris 2007

• 5.10.07 01:16
• Pa tādu miglu es pati pie stūres laikam nekad nebiju braukusi. Atceros, Norvēģijā reiz bija tāda migla, kad mēs ceļojām ar b.v.
  Bet nu gandrīz visu ceļu no Rīgas līdz MT. Trīs baltās strīpiņas priekšā, un vairāk nekā.
  Bet vispār viss labi. Iebraucu pusvienos naktī. Debesis skaidras, skaidras, nenormāli daudz zvaigžņu. Zeme gan slapja izžulgusi, nevar saprast - vai dikti lijis vai no miglas tas slapjums. Nē, laikam lijis, jo grants ceļa gabals atkal bija viena akmens putra.
  Jotulu augšā gan neizdevās iekurt, par plānu salikti papīri un skali. Nu i nafuj to jotulu, ar sildītāju šai naktij pietiks, bet rīt gan jau iekuršu.
  
  Turos pie tradīcijām un, kaut jau ir gandrīz pusdivi naktī, apēdu divas Skaja baltās bavāriešu desas (apgrēcība) un uztaisīju asiņaino mēriju. Tūliņ uztaisīšu otru un iešu gulēt. Gultā lasīšu (sekojot pirmā lauku vakara tradīcijai), protams, dzelteno presi.
  
  Ja vien naktī man neuzbruks manjaks, tad lēmums jau šovakar vienai pašai braukt uz MT būs bijis ļoti pareizs lēmums.
  
  (bet anonymous, skatos, izmanto manu prombūtni, lai klausītos mūziku, kura man parasti krīt uz nerviem. nu i labi, katram vajag kādu savu prieciņu, ko piekopt vienatnē)
• 10 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 01:33
• Bet vispār te nav, no kā baidīties. Tāds klusums - tas ir tik mierinoši. Un tumsa ir mierinoša. Un apziņa, ka mežs riņķī un apkārt.
  Pēkšņi saķēru to "Dieva plaukstas" sajūtu, ko sajutu pirms gadiem četriem vai pieciem, tai garajā rudenī, ko viena pati te nodzīvoju.
• 0 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 15:56
• Nogulēju lūdz pus11. Baiļu nekādu, manjaks arī nelauzās. Rīts aiz loga tiiskās rudens krāsās. Debesis pusē zilas, pusē mākoņainas.
  
  Silts. Aizvējā var bez džempera. Mežā smiltenes, manas pēdējās mīļākās sēnes. Kādi 5 dzērvju kāši. Sākumā liekas, ka suņi rej mežā. Sastingstu, klausos - skan visās pusēs, bet debesīs nekā neredz. Tad ieraugu - lido virs mākoņiem, mazi punktiņi - ieraugāmi tikai zilajos debesu gabaliņos. Nesaprotu, kā tā skaņa var no tāda milzīga augstuma tik skaļa nākt lejā. Tāpēc, ka vēja nav?
  
  Sadarinu skaliņus, iekurinu krāsni, lai rīt jau istabas drusku iesilušas, kad Poga atbrauks. Augšu vēl nekurinu, nav ko tukšu gaisu sildīt. Bet kamīnu virtuvē gan tūliņ jāiekur - au auksts deguns palicis.
  Iešu novākt ķirbjus, pec tam iekuršu.
  Tad jāmazgā sēnes, jātaisa ēst, un, re, arī vakars klāt. Eh, labi.
• 4 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 18:31
• Pabeidzu ar tām sēnēm. Tikmēr uzzināju daudz noderīga - Latvijas radio 1 - tas ietilpst lauku tradīcijā tāpat kā dzeltenā prese, kuru gan neesmu vēl šķirstījusi. Varbūt vēl ņemšu un izvēlēšos RL. Man ļoti patika intervija ar Maskavas arhitetūras kritiķi. Daudz gudru un, galvenais, pārsteidzošu un pat jautru domu, kuras es, diemžēl, vairs neatceros. Par ātru lasīju. Vispār - lasīt pirms miega kaut ko puslīdz nopietnu nav nopietni, jo tad steidzas izlasīt līdz aizmigšanai un pēc tam nekā neatceras, un nepagūst pārdomāt. Pirms miega jālasa detektīvi un trilleri, tad nākamā vakarā, lapas pāršķirstot, var sameklēt vietu, kurā esi ne nu nolūzis, bet zaudējis pavedienu.
  
  Laika apstākļi āra nemainīgi labi un es esmu drusku pārkurinājusi virtuvi.
  Pirms Panorāmas (lauku tradīcija Nr.3) iešu pielaist uguni augšai.
• 1 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 19:07
• Oi, nevaru atrast sēņu grāmatu, ka tik smiltenes nav no tām, ko nedrīkst ar alkoholu, oi, oi, oi.
• 9 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 23:22
• Kādas muļķības jūs visi tur pie manis sarakstījuši par sēnēm un alko. Jau sen zināju, ka gandrīz visas sēnes var droši lietot, klāt piedzerot vīnu vai šņabi, tikai par smiltenēm skaidrības nebija. Proti, esmu lasījusi, ka Latvijā ir dažas sēņu sugas, kuras savienojumā ar alkoholu veido indīgas vielas.
  Dzīva esmu - tātad smiltenes neveido.
  
  Bet citādi - pilnīgas šausmas un arprāts.
  Vakar, pa ceļam uz šejieni, Skajā vai Statoilā, neko daudz nepētot, paņēmu filmu. Uzmetu aci plauktiņam, neko briesmīgu vienai laukos skatīties negribējās, ieraudzīju kaut kādu krievu " Gruz 200" , domāju - būs tāds viegls krievu krimiķītis. Un pēc Panorāmas noskatījos.
  
  Mīļie mani! Tā izrādījās Balabanova pēdējā filma, un kaut ko tik baisi melnu un drausmīgu es neesmu redzējusi gadiem. Pie tam tas nav parastais banditu gabals - šoreiz kaut kas stipri vien vairāk.
  Rit 1984. gads - filma esot veidota pēc patiesiem notikumiem - un par masveida vājprātu valstī ar nosaukumu CCCP liecina ne tikai šie patiesie notikumi, kuri ir gana šausmīgi visšausmīgākajai šausmenei, bet arī iespaidīgā režija, operatora darbs un mūzika.
  
  Pilnīgs vāks, tagad gan man ir bail no melnajiem logiem visapkārt, aiz kuriem es redzu tikai savu atspulgu.
• 13 rakstapiebildīšu

• 5.10.07 23:49
• Par Karmenas pirmizrādi vēl nav acu/ausuliecinieku atsauksmju?
• 2 rakstapiebildīšu