19. Augusts 2007

• 19.8.07 00:43
• Man ir izvēle - braukt uz Rīgu rīt vai parīt.
  Nezinu. Rīt pamodīšos un izdomāšu.
  Kā es varu šeit, savos laukos, savā mīļajā mājā pēkšņi justies tik skumji? Vienutļi? Ja vienutlība ir tas, pēc kā es te braucu.
  
  Šovakar pat bailes drusku uznāca. (Suns ik pa brīdim gaudo miegā, Yannel dzirdēja, cik tas izklausās briesmīgi).
  Kaut kāda neomulības sajūta. Nervozitāte, nemiers.
  
  Nē, tas tomēr būs sācies (vakar?) no tuvās prombraukšanas sajūtas. Ja man būtu vēl dažas nedēļas (es jau par to rakstīju), viss būtu citādi.
  Man vienmēr vajag redzēt prespektīvi, kaut kādu neizskaitļojamu laika nogriezni priekšā. Tas var būt īsāks vai garāks... pat ja tev ir divas nedēļas, tu sākumā neskaiti, cik dienu vēl atlicis... Pat, ja Tev ir nedēļa. Man bija nedēļa, iespējams, garākā šogad. Un, par spīti pāris pēdējām dienām - vislabākā kopš ilgiem laikiem.
  
  Es nevaru ciest "pēdējās dienas". Nekur. Ne mājās pirms kāda ceļojuma, ne ceļojumā pirms tā beigām, ne laukos pirms atgriešanās Rīgā. Jo tad vairs nekas neliekas pa īstam un visam ir beigu garša. Tā kā nogulsnes vīna pudeles dibenā.
• 0 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 01:21
• Papu? Mammu? Man bail!
  
  (es taču nemaz neesmu mainījusies kopš kādu sešu gadu vecuma. tikai neviens vairs nevar to drošības sajūtu iedot. un vēl pienākums pašai izlikties drošai)
• 6 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 01:29
• Patiesībā man ir bailes no dzīves. No nākotnes. Vispār.
  Un vēl lielākas bailes no nāves.
• 12 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 01:41
• Pret bailēm palīdz ēšana, alkohols un medikamenti. Pīpēšana nepalīdz nemaz, tikai bailes baro, tāpēc tā tomēr būtu jāmet nost pirmā.
  (jogu, visādas reliģijas un psihoterapētus/analītīķus neiedrošinaties ieteikt)
• 6 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 01:45
• Labi, pieņemsim, ka es šodien visu dienu jokoju. Arlabunakti!
• 3 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 10:45
• Pamostoties, laiks bija skaidrs, bet skaidrības tik un tā nekādas.
  Un tagad vispār atkal mainīgs mākoņu daudzums, nav ne jausmas - braukt uz Rīgu šodien vai nē.
• 2 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 13:40
• Aizgāju uz MT kapiem, ļoti sen nebiju bijusi. Skaisti. Uzmācās neciešami banāls sentiments. Nez, vai kapu zemi var nopirkt pašvaldībā? Un, ja es piezvanītu uz Tārgales ciema padomi, un ja tiešām izrādītos, ka var, un, ja es nopirktu, vai tā nebūtu tāda kā ļauna zīme? Lai gan kas tur ļauns, kaut kur taču jāguļ būs tā kā tā, un Lāčupes kapos nemaz īsti vairs nav vietas, pie tam man tie kapi ļoti nepatīk.
  Tad aizbraucu līdz jūrai. Oi, krasata! Jūru starp kāpām vispirms ieraudzīju nenormāli zilu, nu tāds tīrs kobalts, tikai drusku tumšāks. Bet, kad pakāpjas augstāk, tad ierauga, ka otra jūras puse silti zaļganpelēka. Un tā robeža gandrīz vai saskatāma, kā līnija. It kā tu varētu stāvēt ar vienu kāju zilajā, ar otru pelēkajā krāsā.
  Nebiju domājusi peldēties, jo ārā diezgan vēss, ne dvielis paņemts, nekā. Tomēr nenocietos, pataustīju ar roku ūdeni, likās silts diezgan. Metos nost un bridu iekšā. Izrādījās gan dzeldoši auksts, bet nekas. Svilinošajā zilumā nokārpījos labu laiciņu. Tas, ka varētu iepeldēt pelēkumā, kurš izskatījās siltāks, protams, izrādījās māns. Pelēkais visu laiku atkāpās.
  Ā, un tās debesis. Virs jūras zilas ar maziem, baltiem spalvu mākonīšiem, bet virs meža dramatiski pelēkmelnas, tādas kā sakultas, mutuļojošas, un vienā vietā tumši zils stabs - kaut kur pamatīgi līst.
  Pēc tam ilgi staigāju, meklēju laimes akmeni, neatradu. Nosalu. Nolēmu, ka nevajag ar, man jau ir daži. Un to, ka nevar lūgties "mīļais Dieviņ, nu dod man vienu laimes akemnīti", to es jau zinu, esmu pieaugusi. Ar tādiem sīkumiem Dievam neuzmācas.
  
  Tagad man liekas, ka labāko no šīs dienas jau esmu saņēmusi, laikam jāvāc pekeles un jātaisās uz Rīgu.
• 5 rakstapiebildīšu

• 19.8.07 21:56
• Esmu Rīgā. Viss labi. Troksnis.
  
  Dīvaini. Pat, ja esi nodzīvojis vienatnē tai mājā veselu nedēļu, tieši prombraukšanas brīdī iestājas mirklis, kas šķiet visīstākais. Kad sajūti mājas garu. Izklausās pēc muļķībām, es zinu. Bet tā ir. Jo it kā taču nekas neatšķiras - arī pirms tam es mēdzu visu tik pat rūpīgi nokopt, iznest miskastes, izslaucīt grīdas. Apsēsties un paklausīties klusumā. Tomēr pirms aizbraukšanas viss ir pilnīgi citādi. Kaut kāds noslēpums pēkšņi visapkārt. Kāds? Līdz šim nevarēju saprast - kas šo brīdi padara tik īpašu. Tagad, šķiet, izdomāju. Tas ir tas, ka tu nekad neuzzināsi, kā te viss izskatīsies kaut piecas minūtes pēc tavas aizbraukšanas. Kādas būs debesis, kā koki iešalksies, vējš pieņemsies vai, gluži otrādi, norimsies. Viss būs, un būs bez tevis. Tāpat, kā pēc nāves.
  
  Es gāju aizslēgt šķūni, visas mantas jau mašīnā, tikai iekāpt un braukt.
  Palūkojos apkārt. Jau rudenīgās debesis kaut kādiem trakiem mākoņu mutuļiem savēlušās, kam apkārt tīra zila debess. Viss zaļums - pļava, bērzi, priedes - tik dziļš un gaismēnu caurausts. Tumši brūnās vilkuvāles ap abiem dīķiem, un spilgti violeti kaut kādu pļavu puķu ziedi. Ak Dievs, cik skaisti.
  Lamājiet mani par sentimentālu muļķi, bet es nevaru pateikt neko citu. Ak Dievs, cik skaisti, paldies, ka Tu esi to radījis.
  
  Es esmu briesmīgi raudulīga, palaidu piņņu, bet, es domāju, jūs, stiprie un līdzsvarotie, taču varētu sajust tieši to pašu bez asarām. Asaras jau ir tikai tas, kas uz āru.
  
  Apsēdos starp abiem dīķiem, starp lielajiem bērziem, tas laikam iznāk tāds kā mūsu sētas ģeogrāfiskais centrs. Un tad uzreiz man blakus sēdēja papus. Es vispār laukos vienmēr par viņu daudz domāju. Piemēram, sēnēs kopā ejam. Kā parasti. Uz Ķesteru ceļa viņš vienmēr saka - paej nu tu vēl gabaliņu uz priekšu, es te apsēdīšos, elpu atvilkšu. Vienmēr tai vietā pie lielajām papardēm.
  
  Tagad viņš sēž man blakus starp dīķiem. Kā tev patīk? - es prasu. - Nu, smuki jau ir.
  
  Viņš to nav redzējis, toreiz viss bija citādi. Bet kā bija citādi, tas lai paliek.
  
  Es teicu papum, lai padzīvo vēl pa laukiem, lai pieskata māju.
  Tur taču labāk kā Rīgā vai Lāčupes kapos.
  
  Es zinu, daži no jums domā, ka es esmu apsēsta ar papu un viņa nāvi, un ka tas nav normāli, veciem jāmirst, tāda ir lietu kārtība un tā tālāk. Jā, zinu, jā, esmu apsēsta. Es nezināju, ka tā var kāds cilvēks pietrūkt, ka tik liels tukšums paliek. Ka tik liela vieta manī bijusi viņam.
• 14 rakstapiebildīšu