18. Augusts 2007

• 18.8.07 01:34
• Nu labi, lauki ir lauki. Te ir citi kritēriji. Pusotra pudele baltvīna un apmēram 160ā filmas minūte mani gandrīz saraudināja. Bet vairāk tā pa personīgo līniju, meitas un tēva attiecības, un nāve. Tā taču ir, ka ne tikai māksla, bet pēdējais sūds var likt tev aizdomāties (vai varbūt manā stāvoklī labāk būtu teikt - sajust) kaut ko būtisku.
  Ja tik tas B.P. nestāvējis uz tā mucveidīgā tiltiņa, tas mani atkal atgrieza pie saprašanas.
  
  
  Oi, ku vieda filma!:)
• 6 rakstapiebildīšu

• 18.8.07 01:45
• Man ir palikušas 2 pilnas dienas. Varbūt vienu (rītdienu) vienkārši nogulēt? Necelties nemaz augšā? Nekādas jūras, nekādu mežu?
  Kad paver acis, pa logu un stiklotām durvīm var redzēt putniņus ozola zaros. Tādi ļoti mazi, neredzēti mazi putniņi tie ir.
• 0 rakstapiebildīšu

• 18.8.07 01:48
• Ai, labi, es zinu, ka filma nav apspriešanas vērta, bet man nedod mieru tas jautājums, kāpēc Hopkinss varēja šitā ar cieņu pāri kalniņam aiziet, bez kādiem katetriem un prāta aptumsumiem, bet mans tēvs ne? Mans tēvs nemaz nebija sliktāks.
• 8 rakstapiebildīšu

• 18.8.07 02:13
• Starp citu, mēģinot korķi no baltvīna pudeles izvilkt, man likās, ka teju kāds asinsvads galvā ies pušu. Un zilumi starp ciskām točna palika.
  Tā ir laimīgās vientulības cena.
• 7 rakstapiebildīšu

• 18.8.07 12:24
• Nu, labi, lai arī raudot, es uzcepu kabačus un apēdu ar krējumu, un tagad es nomazgāšu traukus un tad iešu ārā vējā. Nē, labāk aizbraukšu uz kaut kādu pilnīgi svešu un tālu mežu ar mašīnu.
• 1 rakstapiebildīšu

• 18.8.07 15:20
• Kopš tā skumjā rīta (kad? piektdien? jā, tas taču tikai vakar, bet šķiet jau tik sen!) vairs nekas nav labi. Laikam lēni slīgstu atpakaļ savā dabiskajā - proti, depresīvi nīgrajā stāvoklī. Nekas neiepriecina - viss tikai skumdina vai sāpina. Piemēram, nākot no meža pa ceļu, ieraugu cik fantastiski smuki manas mājas izskatās. Bet nepriecājos, tikai nodomāju - un ja nu nākamgad es vairs te nebūšu? Tādā garā.
  Šeit pavadītais laiks pēkšņi liekas veltīgi nosists. Neko neesmu uz%$&%$. Tikai sēnes lasījusi. Tagad, kad jābrauc prom, liekas - nu tik varētu. Zinu, zinu, pašapmāns. Neko es nevaru.
  Uz Rīgu braukt gribas un negribas. No vienas puses, esmu ļoti noilgojusies pēc visiem, no otras - sāksies tas ārprātīgais darbs, stress, nogurums vakaros. Nedēļas laikā jāizdara tik daudz, ka grūti aptvert. Lai gan arī šeit jau esmu pa brīdim pastrādājusi.
  Tad parastie, bet vienmēr tomēr ļoti sāpīgie strīdi ar puiku. Mēs viens otru ļoti mīlam, bet sadzīvot, vismaz šobrīd, neprotam. Sarunāties neprotam. Bet protam emocionāli terorizēt. Savstarpēji. Nezinu, kāpēc. Ar meitu bija pilnīgi citādi.
  Pat uz Ņujorku negribas. Zinu, kāds noteikti nodomās - "s žiru besitsa" vai "paēdušai pelei milti rūgti". Varbūt arī tā. Un es kaunos par sevi. Jo, tiešām, tas viss ir tikai nožēlojama nespēja tikt ar sevi galā, ar saviem garstāvokļiem. Nepateicība un pazemības trūkums. Pazemība taču ir klusa un gūst prieku sevī, nevis činkstoša un ar sevi neapmierināta.
  Nē, visticamāk - ja es paliktu te vēl nedēļu, divas, šī īslaicīgā krīze pārietu, es atkal gūtu prieku no visa, un, visticamāk, bezdarbības apnikusi, ieviestu sev normālu režīmu un katru dienu arī pa&%$#$.
  
  x x x
  
  Starp citu, man tūliņ būs ciemiņš. No Manilas. Un tas ir labi, tas laikam ir tieši tas, kas šodien bija vajadzīgs. Man tikai bail no viņas piesolītā kokosu šņabja.
• 9 rakstapiebildīšu