17. Augusts 2007

• 17.8.07 00:03
• Nekā nav, jāiet gulēt. Mums zibens un pērkons, un gāž lietus. Redzēs, kā būs rīt. Ārā man, starp citu, pēdējā veļas porcija žāvējas. Kā man patīk ārā žāvēti palagi. Vējš tos izgludina.
  
  P.S. Tas zyban sāk iedarboties ne tikai uz atmiņu. Šodien brīžiem jau smēķēju gandrīz pret savu gribu. Ar nepatiku. Un kopumā laikam par kādu trešdaļu mazāk. Bet jāiztur vēl kāds laiciņš, nevajag sasteigt, lai viss iet pēc plāna, lai sasniedz tas zyban manā organismā nepieciešamo koncentrāciju.
• 0 rakstapiebildīšu

• 17.8.07 00:13
• Ziniet, kāds šausmīgs gadījums? Man viena tuva paziņa taisās uz redzes korekcijas operāciju, pie profesora Lūkina. Aiziet uz pārbaudi - viņai pasaka, ka esot tīklene galīgi izdilusi. Nu, tur izskaidrojums kaut kāds - it kā no gribēšanas pārāk labi redzēt. Ir arī medicīnisks nosaukums tai lietai, bet savā starpā dakteri to saucot par "garajām acīm".
  Šo ar garajām acīm nosūta pie kādas tīkleņu speciālistes. Tīkleņu speciāliste ieskatās tīklenēs un paziņo, ka tās ne tikai izdilušas, bet viena jau caura. Kā tādas zeķes, es iztēlojos. Un, ja nebūtu laikā konstatēts, varētu tīklenes atslāņošanās sākties, un tas jau ir ļoti slikti. Jālāpa ciet. Un tad jau pie vienas reizes arī to otru, padilušo.
  Čik, čik - un gatavs, abas tīklenes aizlāpītas, ar lāzeru. Un nekādu ierobežojumu, korekciju ar varēs taisīt kā plānots, tikai no pilieniem neko lāga nav redzēt varējusi visu dienu.
  Un tad es padomāju, ka tik man ar nav tīklenes izdilušas? Kur ir garantija? Es brīžiem tik slikti redzu! Un man taču daudz vecākas tīklenes! Un tie parastie acu ārsti, kas brilles izraksta. Tie taču neko tādu nespēj konstatēt. Tā persona taču arī vēl nesen pie parastā acu ārsta bija.
  Domāju, aiziešu uz pārbaudi pie tā Lūkina, drošs paliek drošs.
• 10 rakstapiebildīšu

• 17.8.07 10:30
• Šodiena iesākās ar skumjām. Tā jau es domāju - cik ilgi var būt absolūti laimīgs.
  Bet es neļaušos. Izmazgāšu galvu un iešu uz mežu. Šodien nemēģināšu %$#*&.
  Varbūt vakarā tomēr aizvilkšos uz tiem spāru svētkiem. Ar kājām. Jo gribas kaut ko iedzert, un es principā vairs nebraucu ar auto iedzērusi pat pa laukiem. Gājiens normālā tempā prasa apmēram 40 minūtes, cik atceros. Tas nieks, bet atpakaļ pa tumsu caur mežu, tas varētu būt satraucošs piedzīvojums.
  Ārā mainīgs mākoņu daudzums un auksts vējš. Viens mākonis izskatās pēc tāda, kurš varētu arī atnest lietu, un jau drīz.
  
  Filma vakar, pēc dogvilas ieteikuma pārlikta uz kompīša, aizgāja, ka rūc. Laba izklaides filma, patiešām.
• 0 rakstapiebildīšu

• 17.8.07 19:20
• Neko negribas rakstīt, jo visu dienu laiku pa laikam jūtos nomākta. Tam ir vairāki iemesli: viens zvans no mājām vakar vakarā. viena iedomu aina un laikam apjausma par brīvdienu beigu tuvumu.
  Nu, vienalga. Aizgāju uz mežu, gribēju pastaigāt tikai nedaudz, bet, kā par nelaimi tuvu pie mājas atradu vienu baraviku. Tā nu nostaigāju 3 stundas ar āķi lūpā, atkal salasīju tikai gailenes un atnācu mājās ļoti nogurusi.
  Tā kā gailenes parastā veidā man ir apnikušas kā rūgta nāve, pagatvoju citādi (šī, jādomā, būs mana ieraksta vērtīgākā daļa):
  
  1. Atlasīju tikai mazās gailenītes, tādas ļoti cietas un stingras, apaļas kā pogas (šodien vairums tādu vien bija). Tās nav jāgriež, cep veselas.
  2. Izkausēju nedaudz sviesta un apcepu 1 daiviņu sasmalcinātus ķiplokus, kurus pēc tam no sviesta izzvejoju ārā.
  3. Iebēru pannā veselās gailenītes. Protams, arī tās izdalīja drusku ūdens, lai gan daudz mazāk, kā lielās. Kad sula drusku novārījās, piebēru sāli, piespiedu mazliet citrona (pēc garšas), pieliku pavisam nedaudz (nepilnu tējkaroti) medus. Pašās beigās uzbēru un pacepu drusciņu miltu, burtiski - šķipsnu. Arī mazāk par tējkaroti. Gatavam uzbēru svaigi maltus piparus.
  5. Salātos jeb piedevās - svaigs, aromātisks tirgus gurķis, sagriezts šķēlītēs un arī drusku iecitronots un iepiparots.
  4. Pasniedzu sev ar pastu. Vislabāk der tie "taurenīši", spageti un cota veida garie makaroni īsti neder, tomēr, tā kā taurenīšu man nebija, ēdu ar tiem, kas līdzīgi spageti, bet tikai plati, kā lentītes.
  
  Baigi garšīgi un pavisam citādi kā ierasts. Man vispār nepatīk, ka sēnes "latviešu virtuvē" mēdz sasmalcināt kā putrā.
  
  Vēlāk vēl biju uz jūru, tur liels vējš, auksti. Drusku papeldēju, un mājās.
  Lamājos ar suni, viņš ir stulbs. Nelec bagāžniekā. Jāceļ iekšā aiz dibena. Pa jūrmalu, tur var kaut trīs metrus uzlekt. Bet pie bagāžnieka - stāv pa gabalu, galvu noliecis, lūr caur pieri un ne par ko. Beigās sakliedzu, ka paliks mājās, atslēdzu durvis un liku iet iekšā. Tas gan pieleca - uzreiz iespruka tai bagāžniekā. Bet atpakaļ ceļā atkal nekādi. Nu panicis man viņu cilāt, grūti arī, plecs sāp. Saku - braukt negribi? Nu tad paskriesi. Un baigā tempā norullēju pa meža ceļu labu gabalu. Sākumā turējās līdzi, tad sāka iepalikt, beigās nobijos, ka nedabū sirdstrieku un apstājos. Tad jau vairs patiešām nebija spējīgs bagāžniekā ierausties, sēca vien, tā ka nācās iecelt. Bet varbūt būs mācība. Apnicis.
  
  Tagad iedzeršu baltvīnu. Ne uz kādiem spāru svētkiem neiešu.
  
  Ai, vispār jau ir labi, es tikai izklausos īgna. Ir labi.
• 5 rakstapiebildīšu

• 17.8.07 19:58
• vai tik tas Lato Lapsa nav kāds ārzemju aģents. vārds taču arī izklausās izdomāts.
• 3 rakstapiebildīšu

• 17.8.07 23:49
• Meet Joe Black ir garlaicīgākā un stulbākā filma, kādu esmu redzējusi pēdējos gados. Varbūt man vienkārši ir paveicies vai pārāk maz esmu skatījusies kino?
  Un 172 minūtes, mīļie!!!
  Dienasgrāmatam bija taisnība, ka Breds Pits tur tēlo jefiņu. Filmu varētu izglābt tikai Pita parādīšanās nāves tērpā (melns apmetnis ar baltu uzzīmētu skeletu, un izkapts pār plecu) filmas beigās, un atriebe visiem sliktajiem. Taču šaubos, vai kaut ko tādu sgaidīšu.
  Labi. Eju skatīties tālāk to nāves gabalu.
• 4 rakstapiebildīšu