16. Februāris 2004

• 16.2.04 00:17
• Teātris bija labs. Aktieri nevainojami un patiesi. Sižeta nekāda, bet daudz jūtu un siltuma.
• 2 rakstapiebildīšu

• ?????????
• 16.2.04 15:21
• Kas tie par MURGIEM!?
  Aptiekas žurnāls izdzēsts?
  Domāju, ka man gļuki frendlistē.
  Eu, Aptieka, a nu ka žigli mājās!
  (vai apvainojies, ka Ronis ir vistalantīgākais? es toties tevi mīlu vēl vairāk Roni. Roni - Tu tikai tagad neidzēsies!)
  
  Nē, gluži vai pašai tagad jāidzēšas, tikai nav laika.
• 8 rakstapiebildīšu

• izdzēst/neizdzēst
• 16.2.04 17:32
• Pārdomāju tās dzēšanās lietas. Negribot nācu pie secinājuma, ka tā ir sava veida pašnāvība. Mēs taču katrs dzīvojam daudzas dažādas dzīves. Mājās, darbā, ar draugiem, ar kolēģiem, sporta komandā, ar bērniem, ar mīļākajiem, ar vecākiem, vienatnē... cibā.
  Mūsu fiziskais ķermenis, pagalam nogurušais, kaut kā tiek ar to visu galā, jo vairāk dzīvju - jo grūtāk. Un tad kāda no šīm dzīvēm pēkšņi liekas nevajadzīga. Lieka. Apgrūtinoša. Sāpinoša. Bezjēdzīga. Nejēdzīga. Absurda. Vai vēl kaut kāda. Un mēs izdarām pašnāvības. Varbūt pat neaizdomājoties par to. Izdarām daudz biežāk, nekā nojaušam. Dažreiz varbūt i paši nepamanām. Un citi nepamana. Cibā - pamana. Bet pakaļpalicēju asaras parasti nav tas iemesls, kāpēc mēs atnākam atpakaļ. Ja atnākam.
  
  Bet tas nav par Tevi, aptieka, tas ir par mums visiem, kuri savā ikdienā nogalinās un nogalina.
  
  (tomēr, paldies, ka Tu atnāci)
• 7 rakstapiebildīšu

• 16.2.04 23:26
• Un tad es iegāju telpā, kurā jau bija astoņas sievietes. Astoņas jaunas, skaistas, gudras, ziedošas un auglīgas. Un bērni. Es nezinu, cik bērnu, daudz, vairums vecumā no 9 mēnešiem līdz 2 gadiem. Un divas omes, otrā jūras krastā. Un vīrieši, es nezinu,- četri, pieci,- tam nav nekādas nozīmes, jo viņu it kā nemaz nebija, viņi bija tik nenozīmīgi, ka it kā nemateriāli,- ne ķermeņu, ne ēnu. Tad ienāca devītā sieviete. Viņa bija stāvoklī. Es sajutu tādu kā fizioloģisku sieviškības matēriju telpā, staignu un biezu. Un asins smaku. Brīdi man likās, es noslāpšu. Taču pamazām gaiss izretinājās ap mani. Jo es biju ārpus. Un nepiederēju nekur. Es viņas redzu, viņas un viņu bērnus, bet ko gan redz viņas. Kādu nenosakāma vecuma būtni, kura izliekas par to, kas nav. Un kurai patiesībā nekur nav vietas. Tikai savā iztēlē.
  Kādu mirkli es likos sev pretdabiska.
  Kaut kas sabruka.
  Bet es celšu no jauna. Kamēr spēšu.
• 3 rakstapiebildīšu