21. Novembris 2003

• daudz laimes, Lāci
• 21.11.03 01:30
• Ir tā, ka nav vārdu. Bail pateikt kaut ko liekulīgu un neīstu. Jo tur viss bija pa īstam.
  Arī manas asaras beigās - ne no sentimenta, ne žēluma, bet tīra prieka, mīlestības un cilvēcības. No izbrīna, atklājuma.
  Un tā pat tie drebuļi pēc tam, ārā smēķējot - ne no aukstuma, bet pārdzīvojuma.
  Un, jā, nudien, - Mākslas.
  
  Nebija nekā no tā, par ko baidījos: nebija neērtības sajūtas, nebija konjunktūras, nebija didaktikas.
  
  Pēc pirmajām desmit izrādes minūtēm es iekšēji viņus pieņēmu kā savus bērnus.
  
  Un pēc izrādes mēs palikām uz bērnu banketu. Ar bērnu šampanieti. Vecākajam no viņiem ir trīsdesmit gadu.
  Viņi gribēja diskotēku - un arī tā viņiem bija. Ar mirgojošām eglīšu lampiņām un spožo elektrisko zvaigzni fonā. Un tad bija vairs tikai līksmība un mīļums. Un es dejoju ar viņiem tā, kā es neesmu dejojusi jau sen, tik pat brīvi un priecīgi kā viņi.
  Pēc tam vairāki no viņiem jautāja: tu rīt arī būsi? Nē, - es teicu. - Bet rīt būs citi. Būs citi skatītāji. Biļetes ir izpirktas. Jo jūs esat labākie aktieri pasaulē.
  
  
  (es zinu, ka to lasīs kāds/kāda, kas arī tur šovakar bija, un man ir mazliet kauns par šiem vārdiem, jo vārdi tomēr nav īstie, un neko no tā, ko šovakar sajutu, es neesmu spējusi izteikt)
  
  (un vēl - Viļņas izstāde man pēc šīs izrādes liekas slikts sapnis)
• 22 rakstapiebildīšu

• 21.11.03 08:56
• Pēc negulētas nakts neauglīgas pārdomas - ko tu dari, kā tu dari, kāpēc tu dari. Tā globāli.
  
  Bet lokāli: suns vakar bija piečurājis manu gultu. lai gan bija laikā izvests āŗā un izčurināts. Skarbi, bet cūkassunim patīk čurāt gultās. Viņš jau no bērnības čurāja savā migā. Mana paziņa, kinoloģe, teica: ģenētisks kroplis, jāatšauj.
  Bet es tā nevaru atšaut. Un ne tāpēc, ka viņu briesmīgi mīlētu. Bet tāpēc, ka cūkas suns pats mīl sevi un savu dzīvi. Un kā tad lai es viņu atšauju.
  
  Bet man vakar nebija īsti kur gulēt.
  Un ko lai dara ar vatēto segu, spilvenu, matraci - kur lai guļ šonakt.
• 15 rakstapiebildīšu

• paziņojums lidotājiem
• 21.11.03 13:38
• Neiazmirstiet apdrošināšanu!
  Un pārbaudiet, vai jūsu pases ir derīgas vēl trīs mēnešus (es ceru, ka holandei šis termiņš nav vēl lielāks).
• 4 rakstapiebildīšu

• 21.11.03 23:18
• Stulbi gan. Visu vakaru novazājos pa Molu (atkal riskējot, ka kādam manas brilles var nepatikt), cita starpā meklējot pietiekami-plānu-vieglu-maz-vietas-aizņemošu kaut ko, ar ko piesegties pirms/pēc dušas, dzīvojot Amsterdamā vienā numurā ar svešu vīrieti. Nevilkšu tak līdzi 5 kg kaut kāda frotē izstrādājuma. Un neceru, ka peldmēteļus piedāvās mūsu rezervētā viesnīciņa, kurā numurā satilpināmo personu skaits, šķiet, atkarīgs tikai no personu spējām satilpināties vienā gultā (vismaz spriežot pēc fotogrāfijām, kurās, sākkot ar divvietīgo līdz pat sešvietīgam numuram ievietota viena un tā pati bilde ar divguļamo gultu).
  Tie špicainie peņuāri mauku stilā varbūt gan Amsteradmai stilistiski atbilstu, tak negribētos man tikt pārprastai.
  Bija gan, bija viens perfekts krimplēna old school stila ķitelītis a la angļu detektīvromānu rakstnieces mājas tērps, bet tikai kaut kāds 54 izmērs.
  Palieku neziņā.
  Meita gan paredzēja, ka es saēdīšoties tās sēnes, un tad jau man būšot vienalga. Ceru, ka vienalga būs arī citiem.
• 6 rakstapiebildīšu

• gandrīz haiku,
• 21.11.03 23:56
• ko tikko man uzdāvināja mans puika, ar kuru strīdējāmies visu atpakaļceļu no Mola.
  
  Kādā jaukā vasaras vakarā kad kopā ar mammu mēs vienīgie
  Sēžam pie jūras krastā, skatāmies saulrietā.
  Bet domājam tikai par mīlestību.
  
  
  
  štrunts par formu...aizkustināja, negaidīju
• 4 rakstapiebildīšu