29. Augusts 2003

• 29.8.03 14:30
• Nu ko, dienas norma padarīta.
  Galva kā spainis, nepieciešama pauze.
  
  Uzkasu matus, uzzīmēju lielas lūpas un acis, un prom uz Venstpili, dabonu veci un nodrāžu!
  
  Noticējāt?
  
  Nē, protams.
  Sēnēs, atkal sēnēs. Ko darīt, ja nekam citam nepietiek drosmes.
• 7 rakstapiebildīšu

• 29.8.03 21:15
• Gaidu vēstules no trim cilvēkiem, bet neraksta neviens. Nu nekas, laikam aizņemti.
  Žurnāls arī tukšs.
  Bet es tikko no meža, no sēnēm.
  Lai tad nu arī būtu, pastāstīšu smejmoon par mežiem.
  
  Meži te ir visādi.
  Ir egļu meži, kur dzīvo lāči.
  Ir priežu audzes, kur dzīvo lapsas.
  Ir rūķīšu meži - tādi augsti, aoaļi kalniņi, ar mīkstu gaišzaļu sūnu un cūkpriedēm apauguši. Tur, kā jau var noprast, dzīvo rūķīši.
  Visos mežos dzīvo arī sēnes.
  Bet sēnes ir viltīgas, viņas mēdz dzīvesvietu mainīt.
  Zālē gar purvu malām dzīvo gaišās vasaras baravikas un kundziņi.
  Viršos gar ceļmalām un stādītos mežos baltajā sūnā dzīvo tumšās rundens baravikas.
  Rūķīšu kalnos dzīvo makavici un sviestabekas.
  Sviestabekas un gailenes vispār ir palaidnes, dzīvo, kur pagadās - gan zālē dzīvo, gan sūnā, pat lapās pērnajās un smiltī.
  Sūrenes dzīvo zem mana ozola, dažu gadu tur apmetas arī baravikas. Vienu vasaru pagalmā zem mana ozola dzīvoja 17 baravikas un viens kundziņš.
  Vēlos rudeņos, pat novembrī, var lasīt smiltenes. Tās, tūdaļ pēc tumšajām baravikām, ir manas mīļākās sēnes. Varbūt tāpēc, ka apakšiņas viņām tik citrondzeltenas un cepurītes tik biezas. Bet varbūt tāpēc, ka tā ir īpaši laba sajūta - saulainā, vēsā novembra dienā lasīt smiltenes. Salst rokas un tek deguns, un mežs smaržo savādāk nekā rudenī. Pēc slapjas malkas smaržo.
  Sarkanās mušmires parasti dzīvo gar ceļu uz manu māju, bet šogad vēl nav redzētas. Veci ļaudis saka, - kad parādās sarkanās mušmires, tad jābūt arī baravikām.
  Šodien es dabūju tikai kādas astoņas baravikas, 6 gaišās un 2 tumšās. Tumšās saviļņoja manu sirdi.
  Ar baravikām man katru reizi sanāk vienādi. Kā es viņu ieraugu, tā es viņu nogriežu. Un pēc tam paliek žēl - vajadzēja taču patīksmināties, paskatīties - kā viņa tur aug. Bet nē. Kā ieraugu - tā arī nogriežu.
  Tā man vispār tāda slikta rakstura īpašība.
  Bet nu jau par vēlu laboties.
  Tas pats ar grāmatām - kā ieraugu, tā izlasu. Pēc tam kožu pirkstos - varēju taču par katru rindkopu patīksmināties, visas daudznozīmīgās vietas pārdomāt. Bet nekā. Ieraugu - izlasu. Un tā vienmēr.
  
  Lūk. Vai vēl kaut ko gribi zināt? Pastāstīšu.
• 8 rakstapiebildīšu

• 29.8.03 22:11
• Nu lūk - arī skaitīt es nemāku! Nevis 6 bet vismaz 16 baravikas atradās, kad izšķiroju grozu. Panna ar kaudzi. Nu labi - saplaks. Bet tik un tā nav kas ēd.
• 15 rakstapiebildīšu

• 29.8.03 22:34
• Baravikas es gatavoju divos veidos.
  
  1. Latviešu baravikas.
  Ar drusciņu sačurkstināta bekona, sīpoliem, pipariem, salda krējuma mērcē. Ēd ar kartupeļiem.
  
  2. Itāļu baravikas. Ļoti rupji sagrieztas, ātri apceptas nelielā daudzumā sviesta, lai nezaudē tekstūru, pievieno nedaudz ķiploku un uzmaļ virsū svaigus piparus. Ēd ar pastu, jeb, latviski runājot - makaroniem.
  
  Jau vairākus gadus, pūloties ieturēt slaido līniju, es ēdu itāļu baravikas.
  Itāļu baravikas man ir totāli piegriezušās.
  
  Tagad es esmu nolēmusi nolaisties, proti: ēst treknu, palikt resna, nemazgāt galvu un neskūt kājas.
  
  Sākšu ar to, ka tūliņ ēdīšu vakariņās itāļu/latviešu āpvienotās:
  bekons
  sviests
  salds krējums
  sīpols
  ķiploks
  pipari
  
  baravikas rupjos gabalos
  
  un ar makaroniem, jo slinkums mizot kartupeļus
  
  Starp citu - ļoti garšīgi, jo visas sastāvdaļas ir prefektās proporcijās.
• 5 rakstapiebildīšu

• 29.8.03 23:15
• Tagad es esmu pieēdusies baravikas.
  Tagad man jātīra gailenes.
  Man riebjas tīrīt gailenes.
  Gailenes es sakrāšu un vedīšu uz Rīgu radiem.
  Londonā uz ielas 100 g gaileņu maksā 17 mārciņas.
  Es esmu baigi ietaupījusi.
  
  kā uzcītīgākie manis lasītāji būs ievērojuši, manas zināšanas par londonu pēdējā laikā kļuvušas īpaši izsmeļošas. tas nav bez iemesla
• 32 rakstapiebildīšu