9. Augusts 2003

• sīkumi visādi
• 9.8.03 11:23
• Pirmoreiz šogad saodu rudeni. Vakarnakt saodu, ierodoties MT, un šodien no paša rīta. Tagad rudens smarža dievīgā jau saulē izgarojusi.
  Skumstu, ka man nav dāliju, asteru un gladiolu. Pati vainīga.
  
  Naktī liels vējš bija, un ozola zari dauzīja jumtu: bum, bum, bum.
  
  32.kilometrā (es dzīvoju 33.ajā) atrasts nodurts jaunietis. Runā visādi. Man vislabāk patīk versija, ka puisis izmests no garāmbraucošas automašīnas.
  
  Aizpagājušonakt kāds vizinājies ar Meža Veča motorolleri. MV to bija atstājis ārā, ar atslēgām. Visi (MV, Māsa un puika no bērnu nama, kurš pie viņiem palika pa nakti) to dzirdējuši, bet viens otram atzinušies tikai no rīta.
  
  Romantika ir, dzīves sajūta ir, laime ir, viss ir - bet baigi dziļi iekšā.
  
  Kā vienmēr - nespēju īsti priecāties ar to, ka esmu šeit, jo jau bēdājos, ka drīz jābrauc atpakaļ.
  
  Jā, vakar Rīgā satikos ar Kendo. Gandrīz gads pagājis. Un bija tik labi, ka nesapratu, kāpēc nesatiekos ar viņu daudz biežāk. Kendo mani nemāca (vairs), un laikam tāpēc labi. Čau, Kendo.
  
  Buča kungam noskūti mati un viņš izskatās pēc mistera Burbuļa.
  
  Meža Vecis šonakt atkal redzējis sapni par sliktajiem taksometra šoferiem (visi viņa murgi ir par sliktajiem taksometra šoefriem): šoreiz tie pārvērtušies par milzu zirnekļiem, lēkājuši MV apkārt un skandējuši: "Nāve ir dzeja, nāve ir dzeja! Sāpes ir dzeja, sāpes ir dzeja!"
  Diezgan banāli, es jau nu kautrētos kaut ko tādu sapņot, bet galu galā - tas taču ir tikai 9gadīgs Meža Vecis.
• 0 rakstapiebildīšu

• džips
• 9.8.03 12:10
• Un tak nopirku tomēr to maija vai jūnija dienasgrāmatā iekāroto džipu - sēņošanai:) Un vakar ar viņu atbraucu. Pirmās trīs minūtes bija bailīgi.
• 3 rakstapiebildīšu

• asteres, gladiolas un dālijas
• 9.8.03 13:39
• Es arī izmazgāju grīdas. Viss elpo.
  Bet tagad tik drausmīgi gribas asteres, gladiolas un dālijas, ka cīnos ar vēlmi kāpt mašīnā un braukt uz Ventspils tirgu.
  Bet.
  Ja tā darīšu, būšu atpakaļ, labākā gadījumā, pēc divām stundām. Un noteikti vairs nevarēšu pastrādāt.
  Varbūt tieši tāpēc man tā gribas asteres, gladiolas un dālijas?
  Bet.
  Ja tā nedarīšu, mēģināšu strādāt, un uz Ventspili braukšu vēlāk, maz ticams, ka tur vēl varēs dabūt asteres, gladiolas un dālijas.
  
  Asteres.
  Gladiolas.
  Undālijas.
• 5 rakstapiebildīšu

• 9.8.03 17:20
• Arī man, tā pat kā D. kundzei, nāksies puķes pirkt pašai:) Jo neviens nav pieteicies man atvest asteres, gladiolas un dālijas.
  Acīmredzot, mana vecīgā seja nevienu nemudina izmest 460 km līkumiņu:)
  Bet es toties pastrādāju. Un labi.
  Bet pēc dālijām - pirmdien, vedot MV uz nometni.
• 1 rakstapiebildīšu

• 9.8.03 18:21
• Mjā. Jocīgi. Man tikko vēl bija labi. Un nav pilnīgi nekāda iemesla būt slikti - daudz izdarīts.
  Bet pēkšņi - gluži kā anonymos: sajūta - izteikti riebīga.
  Neapmierinātība ar kaut ko.
  Un tieši šorīt nejauši dzirdēju pa radio tipa astroloģisko prognozi: tie, kuri šodien čīkstēšot un zēlošot sevi, iestrēgšot šādā stāvoklī uz visu gadu.
  Tfu - tu. Labāk tad palamāšos. Lai tik panāk kāds šu.
• 6 rakstapiebildīšu

• 9.8.03 23:13
• Mūsu ciematā katru vasaru dažas nedēļas mājiņu īrē ģimenes bērnu nams - audžu mamma ar 10 pieņemtiem bērniem.
  Tie bērni ir apbrīnojami.
  Viņiem nekas divreiz nav jāsaka.
  Izpalīdzīgi, draudzīgi, atklāti. Čakli.
  Audzina viņus stingri.
  Piemēram, vienu vakaru Māsa bija ieplānojusi bērniem uztaisīt pikniku mūsmājās. Ar MV un vienu no puikām (vai nu viņš ir audžumātes mīlulis, vai arī objektīvi nopelnījis lielāku labvēlību, viņa aizbrauca uz Ventspili, sapirkās visvisādas desas, saveda mājās, aizbrauca pakaļ bērnu baram - bet tie sēž un raud. Neesot labi uzvedušies, un viņus nelaiž.
  Nu - sarunāja uz nākamo dienu, ja labi uzvedīsies.
  Un nākamā dienā Māsa sarīkoja viņiem īstus svētkus. Piecus lielākos + Meža Veci aizveda uz Venstpili bureniekus skatīties. Visiem izmaksāja hot-dogus un saldējumus. Pēc tam MT savāca pārējos, mazos, un mūsmājās bija ugunskurs, desas un visi iespējamie kaitīgie dzērieni. Tipa colas un spraiti. Esot bijis ļoti jauki.
  Bet šodien pie mums bija trīs puikas. Es no Rīgas biju atvedusi milzu persikus. Cienāju viņus. Un puikas prasa - kas tie tādi - āboli? Persiki, - es saku. Bet viņi: kas ir persiki?
  
  Nemācēju pat paskaidrot.
  
  Tā lūk.
  Persiki viņiem ļoti garšoja. Un arī nektarīni.
  Un man bija par ko padomāt.
  
  (Tikko te visas tās savas pārdomas arī sarakstīju, bet tad ņēmu un izdzēsu. Tā pat jau skaidrs - par ko.)
  
  Skumji ļoti.
  
  Un tomēr viņiem ir paveicies. Viņi dzīvo pie savas audžumātes 5 gadus, un tos stāstus par lielajiem bērnu namiem un tur piedzīvoto - tos es nespētu vēlreiz klausīties.
• 0 rakstapiebildīšu