* * *
* * *
* * * - 8. Augusts 2003
8. Augusts 2003
- jūra oekāns
- 8.8.03 07:39
- Izlasīju vakar vakarā Bariko "Jūra okeāns". Čiks - un gatavs. Valdzinoši. Bet "Zīds" man laikam patika labāk. Tik pat daudz poēzijas, bet vēl vairāk viegluma. Un lielā stāsta vienkāršība.
Bet varbūt man tikai tā liekas, jo īstenībā jau es neko neatceros. Tikai iespaidu. Un šis iespaids par "Zīdu" bija tāds viengabalaināks. Varbūt labāks.
Nesaprotu, kāpēc esmu piecēlusies tik agri, un kā lai tagad dzīvo, ko lai dara. Miegs it kā nenāk, bet pati doma, ka esmu piecēlusies septiņos, padara mani nogurušu un negribīgu.
Labrīt, stulbie cīruļi.
-
3 rakstapiebildīšu
- es arī
- 8.8.03 10:13
- Es arī gribu dzīvot kā tie - grāmatās un filmās, kuras man patīk. Vai rakstīt tādas grāmatas. Kuras man patīk.
Bet ar katru dienu samazinās to lietu skaits, kuras vēl varētu ar mani notikt.
Kad tas samazināsies līdz nullei, tad es nomiršu. Bet neviens nezina, - kad.
Ja nu vienīgi mana astroloģe. Bet viņa man nesaka.
Es zinu, ka es nekad nedziedāšu piesmēķētā kodziņā, lai gan tā ir lieta, ko es patiesi gribētu darīt. Bet man nav muzikālās dzirdes - līdz ar to tā ir arī lieta, ar kuras neiespējamību es esmu samierinājusies visagrāk.
Es zinu, ka es nekad nebūšu nēģeriete, pat ne mulate vai metīse - ar melnkoku vai sarkankoku atgādinošu augumu, kurā nekā nav par daudz un nekā - par maz, un kuras ķermenis kails izskatās pieklājīgāks un apģērbtāks nekā drēbēs.
Es zinu, ka nekad vairs neizzudīs tās krunkas, kas man ir ap acīm, un apziņa, ka tādas pašas krunkas sagaida arī Yoko un Mayas acis, man nav nekāds mierinājums - drīzāk jau skumju avots.
Es zinu, ka es nekad vairs nebūšu īsta optimiste - varbūt tikai brīžiem tādu tēlošu.
Es zinu, ka pienāks brīdis, kad es vairs nevarēšu uzkāpt pa trepēm uz 6.stāvu. Bet varbūt tāds brīdis nepienāks - jūs zināt, kāpēc.
Es zinu, ka es vienmēr spēšu priecāties par dabu - pat ja sēdēšu stumjamos ratiņos. Ja vien manas smadzenes nebūs pārņēmis Alcheimers. Lai gan - ko mēs zinām par to, kas priecē Alcheimera slimniekus.
Un ja vien nebūšu kļuvusi kurla un akla.
Bet, ja es kļūšu akla vai kurla, varbūt man vēl būs kāds cits prieks - prieks, par kuru neko nezinām mēs - redzīgie un dzirdīgie.
Es zinu, ka es nekad vairs tā nemīlēšu nevienu vīrieti, kā mīl jaunas sievietes, kuras tēlo skepsi un cinismu, un raud uz iekšu.
Es zinu, ka es vienmēr baidīšos, un ar katru dienu pieaugs to lietu skaits, par kurām man jābaidās. Par savu mīļo cilvēku likteņiem.
Es zinu, ka es miršu.
Es zinu, ka es ļoti daudz ko nezinu par to, kas mani sagaida nākotnē - šoruden, nākamvasar, aiznākamziem. Ja man vispār ir nākotne.
Es zinu, ka to visu, ko es nekad vairs nevarēšu izdarīt vai piedzīvot pati, es vienmēr varēšu izlasīt labās grāmatās, ieraudzīt un pārdzīvot labās filmās, izdzīvot labā mūzikā.
Ak jā, - kā jau teicu, ja nekļūšu akla vai kurla.
Es nezinu.
Labi, ka es nezinu.
-
1 rakstapiebildīšu
- gruzdēšana
- 8.8.03 11:08
- Jā, jā, - es gribu dedzināt dzīvi. Kurš tad negrib. Tas ir tik skaisti. Ne ambīciju, ne pretenziju. Kaut ko par to rakstīja Pjatjigorskis RL, bet es visu neizlasīju, tāpēc atvainojos, ja pēkšņi kaut kas pazīstams pavīd - es nezogu. Vismaz ne apzināti. Vismaz ne domas (tikai konfektes supermārketos).
Bet tā dedzināšana - tā ir lieta, kas prasa sasodītu gribasspēku. Nedarīt neko lietderīgu. Vienkārši būt.
Ir, protams, daudz palīglīdzekļu. Alkohols, narkotikas, kaislība. Ar tām vieglāk, - dzīve sadeg it kā pati no sevis, bez lielas piepūles. Esmu pamēģinājusi ar alkoholu un kaislību. Tomēr mana pienākuma apziņa neļāva aiziet līdz galam. Vai arī - ļāva atgriezties (no gala).
Bez dedzināšanas, protams, nav tas. Skumji kaut kā, nemākslinieciski.
Un dedzinātāji skatās uz tevi no augšas. Tu viņu acīs esi tāds nožēlojams sīkumains savas dzīves taupītājs. Gnīda.
Bet tā sadegšanas liesma - tā reizēm smird un izdala milzīgi daudz kaitīgu blakus produktu, indīgu gāzu, kodīgu sodrēju. Un maz gaismas, pārāk maz gaismas.
Parasti. Ne vienmēr.
Bet degošie jau to neizna.
Un tā es gruzdu.
-
3 rakstapiebildīšu
Powered by Sviesta Ciba