24. Aprīlis 2003

• 24.4.03 23:20
• Pus dienas laikā no diviem bērziem satecēja pilna 20 litru kanna sulas.
  Palika auksts, sacēlās vējš, izdzenāja mākoņus.
  Indonēziešu vēja stabule trokšņo, naktī neļaus gulēt.
  Pie izgāztuves aizdegās mežs, atbrauca uzgunsdzēsēji, nodzēsa. Mēs neko nemanījām, jo vējš bija uz otru pusi, tikai novakarē aizbraucām paskatīties. Vietām vēl kūp. Melns mans baraviku ceļš.
  Trakie no "boteriem" uzaruši lauku pie jūras. Taisīšot tūritu mājiņas. Nezinu, kāpēc nevarēja tās mājiņas uz sūnām būvēt. Pie viena pāraruši arī ceļu, pa kuru mēdzu braukt pie kaimiņienes. Tas ceļš, redziet, neesot servitūta ceļš, nafig ceļš vispār, viņiem tur būs mājiņas.
  Braucu pa arumiem.
  Trakais pats aizbraucis uz Zviedriju ar kļauzu un izēdis savu čomaku no ienesīgās zviedru pakalpiņa vietas (zviedri te īrē bijušo pionieru nometni saviem zviedru pionieriem).Aizsllēdzis nometnes vārtus, atslēgu savācis. Kad bijušam čomakam no teritorijas jātiek ar savu autiņu ārā, viņam nākas vārtus izcelt no eņģēm.
  Veikals arī aizklapēts - tikmēr stučīja amerikāniete par vadītāju, kamēr savu panāca. Tagad autoveikals, vienreiz nedēļā.
  
  Labi, labi gan, ka es dziļi mežā, pie kapiņiem mitinos. Neticu, ka kāds te gribēs tūristu mājiņas būvēt.
  
  Pabeidzu vienu darbu, vienu gabalu rakstīt. Bet gandarījuma nav.
  
  Un vispār skumji.
  Gribas kādu, kaut ko, un vienlaikus pat it kā negribas.
  Pora opreģeļica.
• 8 rakstapiebildīšu