25. Aprīlis 2003

• 25.4.03 22:09
• Nācu no jūras, saule norietēja, un sajutu to mirkli, kad iestājās nulle. Nulle grādu, nulle sajūtu, nulle kustības dabā. Viss manī, viss manī iekšā. Pieliku soli, dzirdēju tikai sevi - gaisā kūpošo elpu, granti zem zābaku zolēm. Labi ir sevi dzirdēt - esi vēl dzīva.
  Bet pirms tam jūrmalā pūpolus ar meitu lauzām. Tankš! - un tu saproti, - šis ir mirklis, kas atspoguļo mūžības (tavas mūžības) būtību. Laimes būtību. Iegaumē to, atceries - pelēko gaismu, pūpolu smaržu, zaļo, sulojošo brūci sārtbrūnajā vītola mizā. Meitas seju. Nekad vairs nebūs tieši tā, un tomēr tā būs vienmēr. Vienmēr kaut kur mēs smaidot saskatīsimies pūpolus laužot.
  
  Bet šodien pastrādāju krietni.
  Rīt nemšu brīvdienu, braukšu uz tirgu, naglošu putnu būrīšus, vakarā kurināšu pirti.
  Dzīva.
• 3 rakstapiebildīšu