30. Marts 2003

• Par stāstīšanu... atsaucoties uz iepriekš teikto
• 30.3.03 11:28
• Ir gan jādomā, vienmēr ir jādomā, jo vārds jau arī ir tikai instruments, un vai tu raksti sev vai citiem, vienalga... arī strazdu būri naglojot, tu gribēsi, lai tas neizjūk pēc pirmās vētras, lai putniņš tajā var dzīvot, lai lietus šim pa šķirbām iekšā nelīst. Bet stāstot (rakstot) par ceļojumu, ir jādomā īpaši. Jo ar ceļojumu stāstiem notiek tā. Kad tu atbrauc no kaut kurienes, pirmais vakars, iespaidos daloties, ir pārsteigumu pilns pat tev pašam... nesaistīti, brīžiem juceklīgi, sarkaniem vaigiem un mirdzošām acīm, rokām plātoties, lēkājot no tēmas uz tēmu, haotiski rādot kartiņas un fotogrāfijas, un tad atkal raujot tās kādam no rokām ārā, lai rādītu citas, tu runā un runā un runā, uzpeld jaunas un jaunas, it kā jau piemirstas epizodes... un tie ir tie pirmie un īstie, zelta vērtie iespaidi,- līst, puto kā šampis, ar blīksķi vaļā parauts. Un tad Tu izrunājies tukšs un mierīgs.
  Bet iet dienas, un arvien vēl atrodas gribētāji dzirdēt. Un izveidojas stāsts, noslīpēts, secīgs, koncentrēts, ar uzsvariem un jokiem pareizās vietās, ar metaforām un ilustrācijām, - klausītājam interesants, bet pašam jau garlaicīgs, apnicis. Un tad, ja vien tu neesi dzimis aktieris (pazīstu tādus, kas savu ceļotāja lomu ar iedvesmu un uzmanības saulītē gozoties mīl atkārtot atkal un atkal), stāsts Tevi nogurdina tiktāl, ka sāc stāstīt, līdzi nedomādams, saviem vārdiem nesekodams... un, kas pats sliktākais - šis gatavais stāsts pamazām izstumj, nogalina, noplicina pašu ceļojumu, ir palicis tikai stāsts.
  Tāpēc ir svarīgi izstātīt labi jau pirmajā reizē.
• 7 rakstapiebildīšu

• 30.3.03 12:06
• Pārlasīju sevis rakstīto, un sagribējās palabot. Varbūt nav vis svarīgi izstāstīt labi jau pirmajā reizē. Varbūt vislabāk un pareizāk ir nestāstīst vispār un paturēt visu sev!
• 10 rakstapiebildīšu

• 30.3.03 22:08
• Biju RJT uz Ibsena "Noru", Ķimeles režija. Pirmkārt, nesaprotu, kādēļ viņa izvēlējusies šo lugu. Klasiskā dramaturģijā, protams, vienmēr var atrast laikmetīgas problēmas, - cilvēku attiecības, mīlestība, īpašuma tiesības uz otru cilvēku, priekšstatu sabrukšana...tiri-piri, viss tas, ar ko mēs mokāmies un dzīvojam. Tomēr, tomēr, visa tā jezga ap vienu viltotu parakstu nepārliecina nemaz, aktieri (izņemot Broku un varbūt Ēci) nezina, kas viņiem būtu jādara, scenogrāfija vienkārši ļoti slikta (lai gan Fišera un Ķimeļa (Planktons) dēļ es ļoti centos tur atrast kaut ko labu).
  Principā pasaulē režisori, iestudējot klasiku, atļaujas svītrot ļoti daudz teksta. Šodien cilvēkam nav jāatkārto viens un tas pats neskaitāmas reizes, lai saprastu. Pietiek ar vienu reizi - un režisoriski veiksmīgi atrastu formu, lai doma nostrādātu. To es atcerējos, skatoties bezcerīgi garlaicīgo un didaktisko dialogu pēdējā ainā pie galda. Tipa - par sieviešu beztiesisko stāvokli Ibsena laika sabiedrībā. Diemžēl, šodien tas izklausās vairāk pēc žurnāla "Kosmopoliten" aicinājuma sievietēm atļauties būt pašām.
  Kā vaina? Režisores? Visas komandas? Nezinu, neesmu kritiķe. Un vipār, kāda tam nozīme.
  Interesanti, kā izrāde patika smejmoon? Kuru es tur, šķiet, redzēju.
• 11 rakstapiebildīšu