* * *

2.4.03 11:57
kuzja šīrīta ieraksts atsauca man atmiņā vecu piedzīvojumu, kuru toreiz arī pierakstīju, un nu še saīsināti atjaunoju. Tiesa, ne visiem tas varētu likties piedzīvojums.
Kādu novakaru devos pēc puikas uz pulciņu, bija vēl nedaudz laika, un es iegriezos vienā kafejnīcā to laiku nosist. Kafejnīcā, saproties. Tādā, kur normālie cilvēki pēc darba tusē. Puspagrabs, tumši koka paneļi, flīžu grīda. Vaskadrānas mežģīņu galdauti, piepīpēts. Bārmenis šmigā. Bet neko, svecītes uz galda, mākslīgās puķes- nu, tipa, glauni. A es ta’ “meitene” ikdienā savā kaut kādā nereālā pasaulē planēju. Vai nu i-netā, kur smakas nejūt, vai savā šaurā vidē, kur visi it kā no tās pašas planētas, - vismaz kamēr dvēselē nevienam neielien un tais tumšajos kambaros neieskatās. Vai arī ar kādu citplanētieti mīļāko klūdziņu pīšanas problēmas apspriežu - bet tas tikai izņēmums no likuma, tāds mazohistisks sevis iepazīšanas eksperiments hermētiskā vidē.
Nu lūk. Tēju paņemu, ar citronu, bārmenis lūr kā uz nenormālu. Kas -
viņam tēju neviens te dzert nenāk? Piesēžu vienā stūrī, sāku publiku vērot.
Un jūtos kā filmā, bet filma nav par mani.

Tur ir:

Meitene un vecis,- meitene tieva, nervoza, bāla, garspalvu kažociņā, mati diezgan stilīgi nogriezti, un skats tāds iebaidīts, tramīgs. Bet vecis – nu, pašpārliecināts, maita, ādas jakā apvalkātā, un smags zelta riņķis
resnā pirkstā. Vecis neskatās uz viņu, visulaik pāri skatās, visulaik garām,
bet meitene tā vien seko izbiedētām acīm viņa skatienam, cenšas sagūstīt. Kāpēc - velns viņu zina.

Pāris krietni gados, tā ap piecdesmit pieci - liekas – caur iepazīšanās dienestu satikušies, nesaderīgi tādi. Sieviete liela, masīva, vīrelis sīks, bet ar vēderiņu. Un cenšas būt galants - tā po stareckomu, po džentlmenskomu. Sieviete sakrāsojusies stipri, lētām smaržām nav skopojusies. Gara melna ādas jaka, resni ikri melnos zābakos līdz ceļiem iespīlēti, dubļainos ļoti. Zābaku rāvējslēdzējs augšpusē ciet neiet, kādu centimetru nāk vaļā. Somiņa ar zelta ķēdi, auskari spoži un gari. Grib izskatīties sexīga. Bet vecim pelēkmelns džempers ar briedīšiem, tā mīlīgi ap apaļo vēderiņu, sirmi pelēki mateļi pāri plikam galvvidum pārķemmēti. Vēl labi nepazīst viens otru, medī. Bet nez vai satiksies otrreiz.

Jaunāks pāris, - no skata abi tādi parasti, neuzkrītoši. Bet iemīlējušies. Vīrietis noteikti precēts, slepenā randiņā. Varbūt viņi strādā kopā. Vai, vēl ticamāk -saistītās iestādēs. Viņš varbūt nes pie viņas elektroapgādes
līgumus saskaņot. Vai tā kaut kā. Mēteļos abi, sievietei kažokādas
cepure galvā. Tā ap 35-40.Vīrietim kādas trīs plastmasas kulītes ar
iepirkumiem - alibi dēļ droši vien pieteicies sievai uz veikalu aiziet. Sieviete
saposusies, taču ne pārmērīgi. Viņa dzer sarkanvīnu, viņš - tēju
(citādi sieva saodīs), abi ļoti dziļi sarunā iegrimuši,- tā
runā cilvēki tikai pašā attiecību sākumā, -visu pasauli aizmirsuši,
viens otra acīs gremdējoties. Sievietei no vīna vaigi sasārtuši, acis
spīd. Viņa galdiņam elkoņiem uzgūlusies, pāri pārliekusies, ar visu ķermeni tiecoties vīrietim tuvāk.

Sieviete pie bāra - ar bārmeni uz “tu”. Lietišķi ieņem savu ikvakara
brendija devu, - varbūt pārdevēja no blakus veikala. Pīpē. Balss
piesmakusi, mati gari, balināti. Sejā vieglas alkoholisma pazīmes,
paplašināti asinsvadi, pampumiņš. Nogurums un vienaldzība. Un atkal ādas jaka melna.

Un es.

A ko es... es neko. Noskatījos filmu, izdzēru tēju un gāju pēc puikas.