- klusums
- 11.10.03 16:26
-
Jūtos tik tālu prom no visa, ne tikai aizgājusi, bet arī izstumta, ka iešāvās prātā dīvaina, drūma un tomēr mazliet uzjautrinoša iedoma: apmēram tā viss notiktos, ja es būtu mirusi - bez manis, ārpus manis, man neesot. Skaidri jūtu, ka šobrīd es neesmu mezgls neviena cilvēka domu vai jūtu pavedienā. Tātad faktiski, - neeksistēju. Vai teiksim tā - mana eksistence ir bezjēdzīga. Retās vēstules vai telefonu zvani, ko saņemu - mirkļi, kad dzīvie atceras aizgājēju.
Ja es, kā kārtīgam mironim klājas, neizrādītu nekādu aktivitāti no savas puses, tie ātri vien kļūtu vēl retāki un drīz izbeigtos pavisam.
Bet dīvains tas klusums. Te, mājā meža vidū, nemitīgi kaut kur kaut kas sīc, svilpj, dun, iepīkstas... es nerunāju par dabas radītām skaņām. Gaiss pilns ar kautkādiem elektriskiem, elektroniskiem, tehnoloģiskiem trokšņiem... vai varbūt tie skan manā galvā? Es jūku prātā?
Katrā ziņā, parunāt es vairs neprotu, balss ierūsējusi, apslāpēta, tāda kā saspiesta, par to pārliecinājos pēdējo reizi runājot ar dzīvu cilvēku, Poligonu, ja nemaldos, aizvakar.