- tas, kas palika pāri (atgriezums)
- 18.9.03 18:51
-
-Tu vienmēr esi tik karsta.
-Ja? Neviens man to nav teicis.
-Ļoti karsta, kā bērns, kam ir drudzis.
-Varbūt man ir drudzis.
-Kāpēc mums ir tik labi?
-Ķīmija.
-Kas?
-Aizmirsti.
-Tu esi tik laba.
-Mums būs jāšķiras... drīz.
-Es zinu.
-Mani gadi.
-Tu neesi par vecu, vienkārši es esmu par jaunu. Es tev nederu.
-Tas nav būtiski.
-Tas ir būtiski.
-Mans vēders arī ir karsts. Patausti.
-Netaustīšu. Es tāpat zinu. Kā es iztikšu bez tevis?
-Iztiksi. Ar Mariku.
-Es nemīlu Mariku.
-Mani tu arī nemīli.
-Es esmu ieķēries tevī.
-Es arī tevī esmu ieķērusies. Goda vārds.
-Tiešām?
-Jā, tavos plecos.
-Un tikai?
-Tavās lūpās un rokās.
-Un vēl?
-Tavā godīgumā pret mani.
-Vēl?
-Tavās acīs, kad tu tā skaties uz mani kā tagad.
-Un vēl?
-Ja tu gribi vēl, tev jāpatausta, cik karsts ir mans vēders.
-Ļoti karsts, vēl karstāks par rokām.
-Nu redzi.
-Nu tad vēl?
-Tavā naivumā.
-Es neesmu naivs.
-Esi.
-Es kļūstu ar katru dienu gudrāks.
-Paraugi, cik karsta es esmu zemāk.
-Kāpēc tu neesi precējusies, tāda. Tik smuka un gudra.
-Varbūt pārāk gudra.
-Kāda tu biji jauna?
-Nesmuka. Man nemirdzēja acis.
-Beidz.
-Ir tādas sievietes, kuras kļūst skaistākas vecumā.
-Es neticu.
-Es biju nesmuka un dumja.
-Tu?
-Es. Es vienmēr centos būt tāda, kādu mani vēlas redzēt kāds cits. Un es šausmīgi sarku.
-Nevar būt!
-Jā gan. Paraugi, cik karsts man ir vēl zemāk.
-Baigi karsts. Kā peklē. Un slapjš.
-Peklē nav slapjš. Tur viss ir izdedzis. Tur ir pelni un ogles.
-Tev tur ir kā tropos. Kā Botāniskā dārza palmu mājā.
-Un tev?
-Tu vari paraudzīt,
-Es negribu, tu pastāsti.
-Man tur vienkārši nav vietas. Vai sievietes to jūt?
-Nu bet protams.... Ko?
-Ka tur vairs nav vietas.