Oj, pat man, psihajam agnostiķim (līdz pakāpei "es neesmu pārliecināta, ka ir iespējams zināt, ka agnosticisms eksistē" :D) apzīmējums "no augšas" šķiet pilnīgi okei.

Bet par to mīlestību kā neracionālu fišku, jā... bet zini, es ar savu vīru, diviem bērniem un ļoti nedaudzajiem draugiem esmu sapratusi, ka pastāv tieša sakarība starp to, cik ļoti es iespringstu, lai būtu visiem laba, un to, kā es izturos pret sev tuvajiem cilvēkiem, pastāv negatīva sakarība. T.i., jo vairāk cenšos mīlēt, saprast un tolerēt tos, kas, manā izpratnē, "nav pelnījuši", jo mazāk manis paliek tiem, kas "ir pelnījuši". Ir, protams, laiki, kad es visus mīlu un tā, bet tas nav bieži.

Ar bērniem ir drusku citādi, t.i., manā uztverē ar to, ka tu esi parakstījis tam bērnam šito dzīvi, jo īpaši tos pirmos gadus, kad bērns ir gandrīz pilnīgā no tevis atkarīgs, tu esi uzņēmies atbildību par viņu un viņa fiziskajām/garīgajām/emocionālajām vajadzībām, un to visu ir vienkāršāk izdarīt mīlot. Vārdsakot, tā bērnu mīlestība nav tas, ko bērns ir "pelnījis" (t.i., man nav pienākuma rūpēties par visiem zīdaiņiem), tā ir atbildība, ko tu esi uzņēmies, nezinot, vai varēsi pacelt (un šāds pienākums pret savu bērnu ir).
Tā pa lielam es nenosodu cilvēkus, kas šādu vai citādu iemeslu pēc nemīl savus bērnus; man to ir grūti saprast, bet es spēju iztēloties, kā tas ir. Traumējošs visā tajā stāstā ir fakts, ka arī no bērniem, kurus vecāki nav mīlējuši, tiek sagaidīts, lai viņi mīl vecākus; no bērniem, kuros vecāki nav ieklausījušies, tiek prasīts, lai viņi ieklausās vecākos. Pie šāda uzstādījuma to izdarīt ir vēl grūtāk, jo nav taču taisnīgi.

(Un diskutēju, starp citu, lielā mērā tāpēc, lai šito absurdu no sevis izēstu ar saknēm, cik nu viņš ir palicis, t.i., lai nesāktu kādā punktā X kliegt uz bērniem, ka es taču esmu viņu MĀTE un tāpēc viņiem jādara tā vai šitā.)