Jā, es arī jūtu, kā manī sāk parādīties tās īpašības, kuras man nepatika manā mammā. Nav jau tā, ka viss patika! Nebūt ne. Un pusaudzes gados es vispār no ādas lecu ārā, un kašķējāmies uz nebēdu, un notyeikti es arī esmu kaut ko mācījusies savu bērnu audzināšanai ("kā nevajag"). bet es jau runāju "pa lielam". Par iecietību, par cieņu, par mīlestību un naidu. Par to cieņas ieaudzināšanu - es nezinu, man arī neviens nav speciāli audzinājis (varbūt grāmatas?), un es arī nemaz nedomāju, ka katrs vecs muļķis jāciena tāpēc, ka viņš ir vecs. Bet līdzjūtībai vismaz jābūt. Un iecietībai. Bet kā var savus vecākus nemīlēt... vispār?

Pusaudzes gados es biju paraugmeita, vispār nekašēķējos.
Es biju panikā un mūžīgās bailēs no mammas.
Un tapēc pavisam vienkārsi saprotu kapēc var nemīlēt savus vecākus, jo viens mūs pameta, bet otrs visas dusmaz izgāza uz vecāko - mani.

aaa nee taadu gan es nezinu, ka nemiil.
bet man patiik, kaa pie turkiem un uzbekiem taadu probleemu nav.
baigaa hierarhija tur, kas kuru klausa un kaados jautaajumos.
nekaada samodejatelnost.
a te katrs sev pats personiiba un dievs

vecaakus var nemiileet, ja vecaaki nemiil savus beernusja cilveekam ir viss viss dziivee sajaats deelj maates piemeeram (nu tur veseliiba, jo maate neuzskata par vajadziigu beernu pie aarsta vest) tad nu par kaadu tur mi8ilestiibu.