* * *

10.12.09 15:01
Iecietība un sapratne, tāpat kā cieņa, ir jānopelna, nevis jādabū par bioloģiskiem sasniegumiem.

Un, starp citu, iecietība pēc definīcijas ir upuris/piekāpšanās; t.i., tā ir atkarīga no tā, cik ļoti tu vari pieņemt faktoru X, kas tev traucē, bet paciešamā līmenī. Iecietība ir savas labsajūtas upuris. (Paskaties vārda "tolerance" papildnozīmes un vārda "iecietība" sakni.)

Lai arī teorētiski vecākiem ir lielāka *iespēja* uzbūvēt pamatu sapratnei un iecietībai, ne visi vecāki šo iespēju izmanto. Un, ja šī iespēja nav izmantota, tad neko darīt, sākam no "bomža" līmeņa.
Bet, ja vecāku spēka pozīcija ir izmantota destruktīvi, tad reakcija ir precīzi tāda pati, kā starp jebkuriem citiem cilvēkiem, no kuriem kāds ir, spēka pozīcijā atrodoties, nodarījis pāri otram. Neuzskatu, ka cilvēks, kuram nodarīts pāri, būtu vēl apkraujams ar pienākumu briesmīgi iespringt uz iecietību un sapratni.