- 10.12.09 13:50
-
IMO bulšits. Ja ir Lielā Sāpe par to, ka mamma ir sačakarējusi n-tās lietas, pie tam de facto neatgriezeniski (t.i., var salāpīt un atrast kādu nebūt apkārtceļu tam caurumam, bet tas caurums paliek un atgādina par sevi gadiem, iespējams, visu mūžu), tad "briedums" dod tikai un vienīgi izpratni, ka labāk turēt muti, jo citādi visādi ļautiņi klups virsū un bļaus "kā tu tā vari Savu Māti Nemīlēt" (it kā būtu iespējams piespiest sevi mīlēt cilvēku, kuru nemīli - ir iespējams piespiest sevi būt pieklājīgam un nelekt acīs, un smaidīt, un pieņemt kā faktu, bet ne mīlēt).
Ar ko es negribu apgalvot, ka visi, kas apgalvo, ka mīl savu māti, briesmīgi muld. Un arī negribu apgalvot, ka visas "cietsirdības" izpausmes ir pamatotas.
Bet: briedums ir arī nepiespiest sevi mīlēt to, kas tev ir nodarījis pāri, tikai tāpēc, ka "vajag" mīlēt; briedums ir nebūt upurim tikai tāpēc, ka būt upurim ir pieņemamāk nekā būt "cietsirdīgam"; briedums ir nepataisīt citus cilvēkus (jā, arī to pašu māti) par uzspiestas mīlestības un feikotu "rūpju" (a.k.a. "ja nerūpēšos, ko citi par mani teiks") ķīlniekiem.
Galu galā - cik ir mātes, kas savā nodabā nesūrojas par to, ka "nespēj" vai "nemāk" mīlēt savus bērnus - un tas ir psīcholoģiski normāli, ziniet. A tad, kad šie paši bērni "nespēj" vai "nemāk" mīlēt savas mātes, tad uzreiz psc un ārprāts.