* * *

28.10.09 21:37
pēdējā laikā vienmēr, kad čurāju, atceros gadījumu, kad vēl strādāju ātrajā palīdzībā. toreiz ar migalkām vedām uz slimnīcu kādu vecu, resnu tanti, kurai bija ūdens plaušās un kurai bija iespricēts urīndzinējs, lai izdzītu no viņas to ūdeni laukā. bet urīns nedzinās. feldšere pateica, ka, ja tante tuvākajās minūtēs nepiečurās bikses, viņa nomirs. tāpēc mēs ar feldšerieni visu ceļu viens caur otru uz tanti kliedzām - čurājiet, čurājiet, lūdzu! čurājiet! čurājiet! čurājiet! bet tante nečurāja un žvangājās tik pa nestuvēm gandrīz jau nesamaņā. beigās, kad, izbļāvuši sausas mutes, bijām gandrīz pie pašas slimnīcas viņa tomēr mums par atvieglojumu apmīzās. toreiz domāju - jā, kā gan piečurātas bikses var izglābt no nāves. vēl tagad, pēc vairāk kā desmit gadiem čurājot, tas nāk prātā, it kā es arī glābjos no nāves. čurājiet čurājiet, lūdzu! tā, es čurāju, tātad dzīvošu, fū.