* * *

11.9.03 09:31
Kastaņeda jau visu izdomā
Bet pa īstam bija tā, ka šie brauca man astē kādus 80 km, mierīgi, ar distancīti, ar maniem 110 km. Un te pēkšņi au krietni aiz ugāles piebrauc man ļoti tuvu, nu pavisam pakaļā:) Un spīdina savus lielos uguņus. Domāju grib apdzīt, sāku brauk lēnāk - šie ar lēnāk. Nu - braucu kā braukdama. Te uzreizīt šie - hop - man garām, un bliukš - priekšā apstājas (bet ne šķērsu, paldies dieviņam). Gandrīz virsū uzskrēju. Stāv, bet ugunis neizslēdz, neko. Tomēr izskatās, ka tālāk nebrauks. Bet vieta tāda apgaismota (to es vēlāk iedomājos), kurā var redzēt, kas mašīnā sēž. Tanks tur nebija, piķis zina, kas tās par gaismām. Nu es čincīnu šiem garām atkal. Kā es garām, tā šie duj! garām man un šusē prom ar 140 pēkšņi. Pēkšņi tāda steiga siem uznākusi. Es ko - es pakaļ. Jo jāredz, kur ienaidnieks paliek. Tā drošāk. Citādāk ielīdīs kādā ceļa līkumā, un tur mani sagaidīs. Bet - netieku līdzi, ceļš tai posmā līkumains, es uz līkumiem tā prātīgi, šie nesas kā velni. Arvien tālāk un tālāk tās sarkanās uguntiņas. Un uzreiz vienā vietā - nav. Nav un viss, pazūd, it kā nekad nebūtu bijušas. Ietēmēju uz to vietu, piebremzēju - vai kāds sānceļš tur ir. Nav. Tikai melna sliede uz asfalta noved no ceļa nost un pazūd ... lauka, mežā... Kur nav ne takas, ne kā. Pilnīgi nekā.
Tā arī pazuda.
Bijai bailes - domāju (ha) - apbrauks mani pa mežu un izleks kaut kur priekšā. Vai pagalmā sagaidīs:) Nesagaidīja. Kaimiņiene bija sildītāju ieslēgusi, mājā silti, tīrs, izkrāvu mašīnu, uzliku mūziku. Laime pilnīga. Grāmatiņu palasīju un aizmigu. šodien (gandrīz kā tai stāstā) pidžamā apkārtni apstaigāju. Sēnes meklējot. Nav sēņu. Nu jāiet laikam pārģērbties.