* * *

7.7.08 23:21
Blondulla ar savu Kidmenu man pēkšņi atgādināja filmu, kuru nesen laukos noskatījos uz kompīša - tipa, pseidobiogrāfisks ķinis par fotogrāfi Arbusu un viņas iedvesmotāju - mataino vīrieti. Vai spalvaino. Nu, tādu, kāds visos dabas/medicīnas muzejos nobildēts, viss ar matiem no sejas līdz papēžiem.
Lūk, patiesībā es gribēju uzrakstīt par to aktieri. Ka tas ir viens ģeniāls. Notēlot tādu stāju, pašcieņu, iekšējo drāmu, skumjas, traģēdiju, faktiski - izstāstīt visu dzīves stāstu - bez īpašiem vārdiem, nekļūstot komiskam vai nožēlojamam, vai banālam- tikai ar acīm un lūpām, un žestiem. Jo viss ir vienkārši apaudzis ar garu spalvu. Kura, pie tam, diezgan komiskā veidā saķemmēta vai sapīta uz deguna, Bet pat tas netraucēja viņam tēlot un man viņā teju iemīlēties.
Kad varonis visu spalvu nodzina, jāteic, mana mīlestība arī drusku padzisa. Izskatījās pēc parasta talantīga ebreja.
Diemžēl neatceros viņa vārdu.