|
|
|
Aprīlis 2., 2009
11:36 - depresija?
Nevaru saprast - ir vai naav... Pēdējā laikā iet visai drūmi, lai gan nekas nopietns, tiai visādi sīkumi sāk savākties kopā... beidzot saprotu, kāpēc mūsu valstī daudziem ir visai pesimistisks noskaņojums... aizvien regulārāk jāsāk skaitīt kapeikas, lai savilktu galus kopā un tas gribot negribot sāk nomākt, domāju pameklēšu vēl kādu darbu, bet algas, ko piedāvā ir tik smieklīgas, ka gandrīz nemaz aukles algai nepietiek :D Arī viņam ar darbu pašvaki... un šī ir tā reize, kad no domas, ka citiem iet vēl sliktāk, nemaz nepaliek labāk! Lai gan arī iepriekš īpaši spēcīgi šo latvietības prieku neesmu izjutusi, kāpēc gan lai tagad man tas palīdzētu?
Tikmēr turpinu rast prieku, kur vien var un domāt labas domas, kas zin - varbūt palīdzēs... jo domu spēks ir viena no tām lietām, kam es tomēr ticu...
P.S. Manējie mūsu rajona teātra skatē dabūja pirmo vietu! Esmu pats lepnuma iemiesojums :) un mātei šķiet ir uzradies draugs?! Varbūt tas beidzot iekustinās ledu un viņas superīgais vīrs varēs pakot koferus... lai gan - viņam jau nekā nav, ko ņemt līdz!
|
14:33 - pacietība
Es patiesībā nekad neesmu varējusi sūdzēties par pacietības trūkumu, citi mani pat ir apbrīnojuši par to, ck ilgi es var ap kaut ko ķimerēties, kamēr nepanāku vēlamo rezultātu un tā... Bet pēdējā laikā jūtu, ka pacietības mērs ir kļuvis mazāks... varbūt tāpēc, ka maizais cilvēks katru dienu ir sarūpējis jaunu pārbaudījumu vai arī cītīgi atkārto jau iepriekš izmēģinātos, bet reizēm tik grūti saglabāt vēsu prātu! Mazais cilvēks arī dzer no krūzes, viņš protams domā, ka māk krūzi, kas pilna ar tēju nest, nolikt uz galda, paņemts, padzeties... rezultātā var redzētu, kur viņš ir gājis, jo aiz viņa paliek izlieta tēja, pašam krekls arī ir noliets, jo līsr garām un tad viņš tur stāv - neapmierināti skatās uz savu kreklu un slapjo grīdu... man nāk smiekli, bet nedrīkst smieties, tas viņam noteikti nepatiks. Saņemos un atkla eju visu savākt.
Vispār pēdējā laikā mājās bieži vien ir tāda nekārtība, ka jau pašiem krīt uz nerviem, un jo lielāka nekārtība ieviešas, jo grūtāk saņemties un sākt kārtot. Patiesībā apbrīnoju tās sievietes, kas var to vien darīt, kā ņemties ar saviem bērniem, paspēt sataisīt visiem ēst un vēl uzturēt isu pilnīgi kārtīgu. Es esmu egoiste - ar bernu protams dzīvojos, bet atļaujos arī pastrādāt, palasīt grāmatu, lai arī nevienmēr pietiek spēks vēl pēc tā visa arī berzt ... Laikam jau tomēr laiks sev man ir vajadzīgs vairāk, nekā perfekta kārtība, man vajag savu dzīvi, komunikāciju, darbošanos utt... un es diemžēl neesmu no tām ideālajām supermāmiņām, kas paspēj visu un smaidīgas stāsta par savu ideālo dzīvi. Kā mājsaimniece es esmu pilnīgi un absolūti nekam nederīga, ko nu?
|
|
|