Gribēju paravēt dārzu, bet viss ir pārāk pāzāļojies un nekas nesanāca. Žēl. Tieši šogad gribas iesēt kko savā dārzā un izaudzēt, uztaisīt kādu jauku dobi, bet laikam apņēmības par maz. Bet varbūt.. kādā jaukākā dienā.
Mmm... šodien biju ļoti dusmīga pēc klases stundas. Drīz ir pēdējais zvans, kurā ir tradīcija dāvināt kūkas skolotājām + puķes. Ak, jel! Resnās cūkas, ka tik kko iestumtu sejā. Ja vēl to būtu pelnījušas. Jāmaksā 5Ls katram. Kopā no visām 12kl tas sanāk 750 lati. Psc! kūkām un kkādiem ziediem? (Žetonvakara ziedi podiņos jau sen ir nosprāguši). Bet tas jau nav labākais. Labākais ir tas kādi ir izlaidumi tajā sasodītajā skolā. Visas klases kopā. Sākas 18:00. Katram ir tikai divas vietas zālē, kur kādu no saviem radiem nosēdināt. Skolotāja mūs mierināja un teica, ka būšot taču ekrāns. . . jā, aiz durvīm. Vareni. Tad man jāizvēlas, kuri divi sēdēs un kuriem nav jēgas būt ar mani šajā visnotaļ svarīgajā pasākumā - beidzot tikšu prom no skolas. mjā. Vectēvu un vecmāmiņu laist sēdvietās, lai māmiņa, kas mani audzinājusi, blā blā. stāv aiz durvīm un skatās ekrānā. Būs grūti izvēlēties. Labi, pietiks. Es pat apsveru iespēju neiet uz to mēslu, jo kāda man jēga, ja mani tāpat neviens neredzēs. Neredzu jēgu izgāzt simtus par kleitu, kurpēm, frizūru utt.
Pašreiz ir visai savāda situācija. Tāda kā apnikšana.