Gada innovācija – twitter.com/ satori.lv

Gada atklājums mūzikā– Hooverphonic/ Anathema / Goldfrapp/ Regina Spektor/
Gada cilvēks – (ex)virtuālais
Gada plecs – Lars
Gada ģimenes loceklis – mamma/ bračka
Gada filma – Antichrist
Vispār labākā redzētā gada filma – American Beauty
Seriāls – American Dad / My Family
Gada citāts - Apres moi, le deluge
Gada aizraušanās – geocaching
Gada tendence – fotoaparāta priekšā
Gada dziesma – Tracy Chapman – Telling stories / Nina Simon – He needs me / Hoovephonic – Gentle Strom
Gada žanrs – Ambient/ Alternative rock
Gada dzīvnieks – kaķis
Gada grāmata – Kentaurs
Gada krāsa – melna
Gada stulbvārds – psihodēliski
Gada atmiņu akmeņi – 5.autobuss/ darba pīppauze mūzikas pavadījumā
Gada pilsēta – Cēsis
Gada izpētes objekts – Kundziņsala
Gada sajūta – vāveres ritenis

Alfie
velku nost.
atmiņas

nevaru atcerēties filmas nosaukumu. iekšā ir, bet ārā nenāk.
arī sižeta līniju tikai miglaini atminos.
bija tur par limuzīna šoferi, kurš pavedināja savas klientes un bija pilnīgi apmierināts ar dzīvi. nu vismaz izskatījās, ka viņš bija apmierināts.
fck. domā, domā.

Is that alright?
Give my gun away when it's loaded
Is that alright?
If you don't shoot it how am I supposed to hold it
Is that alright?

īslaicīga atkarība no sēkliņu graušanas. pat parakstīt nevar - viena roka aizņemta lobot čaulītes.

nice. atklāju, ka telefons visu laiku bija manā somiņā. visu laiku. un es gandrīz aizgulējos. nice, nice, nice.

p.s. atklāju, ka telefonu esmu atstājusi darbā. nu cerēsim, ka sevis ieprogrammēšana palīdzēs piecelties laikā.

ir labi.
ir brīvdiena un ir labi.

Vēl nedzimušu dvīņu pāris sarunājas mātes vēderā.
„Saki man, vai tu patiešām tici, ka pastāv dzīve pēc piedzimšanas?“jautā viens dvīnis otram.
„Jā, pavisam noteikti! Šeit iekšā mēs augam un kļūstam stipri, gatavojoties tam, kas būs ārā“, atbild otrs dvīnis.
„Man šķiet, ka tās ir muļķības!”saka pirmais. Nevar taču būt dzīve pēc piedzimšanas – kā tad tā varētu izskatīties?“
„Tik precīzi jau es arī to nezinu. Bet tur noteikti būs daudz gaišāks nekā šeit. Un varbūt mēs skraidīsim apkārt un ēdīsim ar muti?“
„Šitādas blēņas es vēl neesmu dzirdējis! Ar muti ēst, kas par traku ideju! Mums taču ir nabas saite, kas mūs baro. Un kā tad tu gribēsi skraidīt? Tam taču nabas saite ir daudz par īsu.”
„Tomēr es domāju, ka tas noteikti izdosies. Viss būs vienkārši nedaudz savādāk.”
”Tu maldies! Neviens no tiem, kas piedzimuši, taču nav atgriezies. Ar piedzimšanu dzīve beidzas un punkts.”
„Es tev piekrītu, ka neviens nezina, kā izskatīsies dzīve pēc piedzimšanas. Bet es zinu, ka tad mēs redzēsim savu Māti un viņa par mums rūpēsies.”
„Māti??? Tu taču neteiksi, ka tici Mātei? Nu kur tad viņa īsti ir?”
„Nu šeit – mums visapkārt. Mēs esam un dzīvojam viņā un caur viņu. Bez viņas mēs nemaz nevarētu pastāvēt!”
„Muļķības! Neko no tādas Mātes es neesmu jutis, tātad viņas nemaz nav.”
„Un tomēr. Dažreiz, kad mēs esam pavisam klusi, var dzirdēt viņu dziedam. Vai arī sajust, kā viņa glāsta mūsu pasauli...”

Henrijs Novens
(No vācu val.tulkoja I.Ančevska)

dzīve kā šovs citiem.
dzīve kā šovs sev.
PR.

imunitāte pret liesmām un aukstumu.

es sāku pierast pie tā, ka katru nedēļu atlicinam nedaudz sava aizņemtā un nekvalitatīvi pavadītā laika, lai ķēpātos ar fotoaparātu un ķertu iedvesmu arī citādākā veidā.
jauki. vēl jaukāk ,ka man gandrīz vienmēr sanāk labāk nekā viņam. audz, mans ego, audz mīļais. es taču tevi labi baroju pēdējā laikā.

nav ziemassvētku sajūtas nemaz, toties ir spilgtas rētas par šī gada sākumu. un beigām. tās es gaidu vairāk. kopumā atskats uz '09 - ideāli.
pirmo reizi - jauns gads, jauns sākums, jauna dzīve, jauna mīlestība, kura, protams, tik pat ātri arī izjaucās pa sastāvdaļām, atkal restaurējās, bet kāda svarīga detaļa palika pāri, līdz ar to nekas mehānismā vairs nedarbojās. nu i nevajag - tāpat viss īslaicīgi, izņemot sekas. ha. izņemot sekas, jā.
pēc šodienas pat mazliet optimisma izlija cauri sajūtām - svētīgi. vajadzīgi.
vēl mazliet šķipsniņa nākotnei. bet..
savādi - spēju rakstīt tikai tad, kad nav iekšējā miera. un tagad tā dilemma - vai nu sadegt starp savu dēmonu ugunīm un beidzot attīstīt savu potenciālu vai arī. vai arī doties iekšējā miera meklējumos, pēc kura es tik izmisīgi visu laiku ilgojos.
būs kā agrāk, būs.
būs miers, un tad vētras, un tad atkal miers, tik paspēj elpu ievilkt un atkal dēmoni sāks savu rituāldeju ap manu samocīto ķermeni.
nevar mūžīgi iestigt vienā stāvoklī, ja vien esi cilvēks. es šeit nedomāju tos apsēstos, kuri ir sadedzinājuši visus savus skeletus un tagad ar apgarotu skatienu veras uz kalnu virotnēm, apcerēdami visa esošā nepatstāvību un nevajadzīgumu, vai nu ko vēl viņi tur smadzeņo. man nav ne jausmas, ja godīgi.
tagad ir miers un pašpaļāvība. apmēram tā, it kā būtu ilgi, ilgi cīnījies ar kaut ko neuzvaramu, un beigās sapratis, ka tas tavs iztēlotais ienaidnieks pret kuru tik izmisīgi cīnījies, patiesībā ir tavs draugs. un tad tu guli ar acīm vaļā un ļaujies, lai viņš tevi nes. un aizver acis un nejūti bailes no nezināmā, no nākotnes, no tā, ka pirmo reizi dzīvē esi nolaidis rokas un neko nedari, jo.. jo ir labi tāpat. jo ir sajūta, ka būs labi, ka būs saskaņa pašam ar sevi.
tikai rakstīšanas nedaudz žēl, lai gan - varbūt tā pacelsies jaunā līmenī.
kas to lai zin, kas to lai zin...

By the way, Haley, oh my God, these Chocodiles, these Chocodiles Haley, oh my God, these Chocodiles, oh my God!

skribulim uznākušas nekontrolējamas smieklu lēkmes par visu.
varētu uzrakstīt kko smiekligu, bet nē.
smiešos viena pati - egoisma kulminācija.

lietas kļūst skaidras.
man dzīvoklī ir spoks.
būt vēl kāda praktiska jēga no viņa, bet nē.

Garastāvoklis:: pissed off

skribulītis tagad sēž, patērē guŗķmaizītes un apātiski veras uz bardaku istabā, kurš radies pēc vakardienas gurķošanās. Laikam jau vārdi -"fakinā feministe" šoreiz jāuztver kā kompliments. Ik pa brīžiem tikai uznāk vīriešu nīšanas lēkmes, patiesībā. pārējo laiku es aizpildu ar vārdu kaujām, seriāliem, neko nedarīšanu, apātisku vēršanos pc ekrānā, kaķi, dažiem retajiem, kuri vēl tomēr ierodas manos pieticīgajos apartamentos, un perversos toņos iekrāsotu flirtu ar svešiniekiem.
svārstos kaut kur starp - "nospļauties par visu" un "jāpadara tas un tas un vēl šitas, nu atrāk taču, nav laika čammāties".
un rīts šodien bija mīlīgs - aizsmacis kakliņš, karsts kapučīnõ, jauks īgnumiņš un mans labākais draugs (nē, ne Džeks Daniels).
tagad sausais pārpalikums ir tikai īgnumiņš.

skribs grib būt virietis.
kkāda hromosomu kļūda pašā sākumā.
xx - xy, ai, liksim xx.
ne velna bļe, es būtu pārākais vecis, tā tomēr ir skaistāk, nekā vecene ar pautiem - laik -kuram gan tādas patīk?

šķiet, pavisam netīšām esmu pielikusi savai mīļākajai krūzītei ne to labāko enkuru. Cerams, ka tas izzudīs, ja nē, būs jāpērk jauna krūzīte.
par mantām, lietām.
Tev tās ir svarīgas? nē. protams, pareizi būtu teikt nē, un to sakot mazliet melot pašam sev.
things.
stuff.
un visas pārējās šņagas
vatevā.
Divas reizes sākt dzīvi no absolūtās nulles ar to, kas tev mugurā un viss? pamēģini. pamēģini kādas reizes trīs, varbūt tad no sirds spēsi skatīties acīs kaut vai sava superfotoaparāta lēcā un teikt - tu neesi nekas, tu esi tikai viena fakina lieta, ar kuru apkrauties dzīves laikā.
es spēju.
pateikt simtniekam tieši ūdenszīmēs - tu esi tikai viens nožēlojams papīra gabals, man tu neko nenozīmē - deal with it.
nemelošu - to es vēl nespēju.
lai gan - naudai nozīme - padarīt mūsu dzīvi komfortablāku, un ta kā nauda pati par sevi šo komfortu nesniedz (izņemot apziņu, ka tev tā ir un ka tu tgd esi baigi krūtais pacans, kurš var realizēt visus savus kroplos bērnības sapņus), secinam - komfortu sniedz tās pašas sasodītās lietas un vēl šādi tādi pakalpojumi, kurus nu var nopirkt par skanošo un diplomātiju. vatevā.
tātad - šķiet pēc gada es varēšu teikt arī -
nauda?
hahahahahahahahahahahahahāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!
un līdzjūtīgi smaidīšu par saviem draugiem, kuri pelna diplomu pēc diploma, staigā no prestiža darba uz prestižāku, gulda savas miesas arvien lielākos dzīvokļos, un piektdienu vakaros stūķē savus trīs kreklus čemodānā, lai varētu atpūtinat savu kāju sēnīti kaut kur zem palmām.

man ir pamatkapitāls, lai izdzīvotu šo dzīvi līdz mielēm un pat vēl mazliet vairāk.
man ir pamatkapitāls, lai izbaudītu šo dzīvi tā, ka mirstot varētu teikt - velns, tas gan bija super.
man ir pamatkapitāls, lai varētu vispār nedzīvot.
brīvās gribas verdzene.

p.s. es šodien esmu gatava sakost zobus un iet cilvēkos.

man vairs nav tīru krūzīšu. drēbes kaut kur patvaļīgi mētājas pa istabas stūriem. Kaķis veiksmīgi barojas pats un izdzīvošanas nolūkos klāt pie manis vairs nelien. es neatceros, kad pēdējo reizi izgāju pa durvīm. varbūt vakar, bet varbūt pirms mēneša. mājās vēl stāv kkādi makaroni - kamēr galīgi nebūs nekas - ārā neiešu.
mati ir drausmīgi. nav spēka pat saķemmēt.
aizmigt varu tikai tad, kad pāris stundas esmu slapinājusi spilvenu un lūgusies, lai Kāds mani drīzāk paņem pie Sevis.
cigaretes beidzās jau vakar. negribu iet pakaļ. šodien zvanīja mamma. izslēdzu telefonu.
uz jautājumu - "kā tev iet?" joprojām atbildu - "labi".
lai gan jautātāju paliek arvien mazāk.

viss notiek pēc plāna.
vēl tikai jārealizē nākošais plāna punkts, un tad - jau pavisam drīz.