nav ziemassvētku sajūtas nemaz, toties ir spilgtas rētas par šī gada sākumu. un beigām. tās es gaidu vairāk. kopumā atskats uz '09 - ideāli.
pirmo reizi - jauns gads, jauns sākums, jauna dzīve, jauna mīlestība, kura, protams, tik pat ātri arī izjaucās pa sastāvdaļām, atkal restaurējās, bet kāda svarīga detaļa palika pāri, līdz ar to nekas mehānismā vairs nedarbojās. nu i nevajag - tāpat viss īslaicīgi, izņemot sekas. ha. izņemot sekas, jā.
pēc šodienas pat mazliet optimisma izlija cauri sajūtām - svētīgi. vajadzīgi.
vēl mazliet šķipsniņa nākotnei. bet..
savādi - spēju rakstīt tikai tad, kad nav iekšējā miera. un tagad tā dilemma - vai nu sadegt starp savu dēmonu ugunīm un beidzot attīstīt savu potenciālu vai arī. vai arī doties iekšējā miera meklējumos, pēc kura es tik izmisīgi visu laiku ilgojos.
būs kā agrāk, būs.
būs miers, un tad vētras, un tad atkal miers, tik paspēj elpu ievilkt un atkal dēmoni sāks savu rituāldeju ap manu samocīto ķermeni.
nevar mūžīgi iestigt vienā stāvoklī, ja vien esi cilvēks. es šeit nedomāju tos apsēstos, kuri ir sadedzinājuši visus savus skeletus un tagad ar apgarotu skatienu veras uz kalnu virotnēm, apcerēdami visa esošā nepatstāvību un nevajadzīgumu, vai nu ko vēl viņi tur smadzeņo. man nav ne jausmas, ja godīgi.
tagad ir miers un pašpaļāvība. apmēram tā, it kā būtu ilgi, ilgi cīnījies ar kaut ko neuzvaramu, un beigās sapratis, ka tas tavs iztēlotais ienaidnieks pret kuru tik izmisīgi cīnījies, patiesībā ir tavs draugs. un tad tu guli ar acīm vaļā un ļaujies, lai viņš tevi nes. un aizver acis un nejūti bailes no nezināmā, no nākotnes, no tā, ka pirmo reizi dzīvē esi nolaidis rokas un neko nedari, jo.. jo ir labi tāpat. jo ir sajūta, ka būs labi, ka būs saskaņa pašam ar sevi.
tikai rakstīšanas nedaudz žēl, lai gan - varbūt tā pacelsies jaunā līmenī.
kas to lai zin, kas to lai zin...