man vairs nav tīru krūzīšu. drēbes kaut kur patvaļīgi mētājas pa istabas stūriem. Kaķis veiksmīgi barojas pats un izdzīvošanas nolūkos klāt pie manis vairs nelien. es neatceros, kad pēdējo reizi izgāju pa durvīm. varbūt vakar, bet varbūt pirms mēneša. mājās vēl stāv kkādi makaroni - kamēr galīgi nebūs nekas - ārā neiešu.
mati ir drausmīgi. nav spēka pat saķemmēt.
aizmigt varu tikai tad, kad pāris stundas esmu slapinājusi spilvenu un lūgusies, lai Kāds mani drīzāk paņem pie Sevis.
cigaretes beidzās jau vakar. negribu iet pakaļ. šodien zvanīja mamma. izslēdzu telefonu.
uz jautājumu - "kā tev iet?" joprojām atbildu - "labi".
lai gan jautātāju paliek arvien mazāk.