Brīvdienās izdarīju kaut ko tādu, par ko teicu- nemūžam!!!! Es izlasīju "Krēsla" sāgu. Citādi, kā es sāku kritizēt šo garadarbu, tā man acīs bāž to, ka es viņu nemaz neesmu lasījusi. Tagad es esmu to izdarījusi.
Iespaidi pārsvarā ir negatīvi.... Grāmatas ir sarakstītas diezgan nepārdomāti. Kā arī galvenās varones teiktais un uzvedība ir attēlota ļoti bērnišķīga. Nuuu, piemēram, kā meitenei, kas četru grāmatu garumā noraida jebkuru pucēšanos, mīļākais krekliņš varētu būt mežģīņu? Nu, paskaidrojiet man to! Un frāzi- "vē-e", es atcerēšos visu mūžu.
Taču tā vilku daļa par likteņa lemtajiem man patika, to gan nevar noliegt. :D
P.S. Un ir minēts tāds viedoklis, ka autore galveno varoni Bellu ir atveidojusi pēc savas līdzības. Tam es piekrītu par visiem 100%. Aprakstītais un redzamais pilnīgi sakrīt.
Bet tomēr neliela liekulība no manas puses ir. Grāmatai manās acīs nav nekādas vērtības, taču lasīt to var un nav jau tā, ka tā būtu pavisam norakstāma....