Pēdējā laikā ir noticis tik daudz kā no iekšienes saēdoša, tik daudz kā tāda, kas atņem iespēju elpot, ne tik daudz ar plaušām, kā ar dvēseli, ka neko es nevēlos tik ļoti, kā pazust no šīs pasaules, neredzēt un nedzirdēt visu to, kā divi no tiem trim pērtiķiem, un tad, nu, tad jau var arī nerunāt, kā tas trešais. Pazust, vienalga, kādā virzienā. Un, izlasot to, ko tu raksti, to gribas vēl vairāk; domas par patvērumu, kaut iluzoru, taču ne mazāk vajadzīgu.