nu protams, ka uzzināt savu stulbumu (ne absolūto, kas būtu totāls bias, kam pat es ar savu hroniskās vispārināšanas diagnozi nespētu noticēt), bet noteiktā skalā, nav jauki patīkami. nu ne jau populācijas vidējie ir atskaite, protams, bet viņš viņa un viņš, kuri ir tādi tādi un tādi.
bet bāc, tas baigi velk. mazohisms kaut kāds. hrr. un tad dziedāt sērīgas dziesmas par to, kā nekas nav pietiekams. kā visi kalni pusceļā.

lai gan debesis kaut kā vienmēr pamanās būt. kaut kā ļoti jauki. nezinu, par ko tas tā.