***

Jūlijs. Saule spiež, gribas dzert.
Es sienu ārdu.
Arī valodze kliedz. Bet nevar saprast.
Nevienu vārdu.

Siens kā uguns. Pie visa var pierast.
Ar visu var aprast.
Tikai: vālodze kliedz. Vālodze kliedz.
Gribas vālodzi saprast.

Tā gribas dzert. Tā gribas dzert. Visu par
Ūdens pilienu dotu.
Un vālodze kliedz. Vālodze kliedz. Ko vālodze
Kliedz, es nesaprotu.


***
vasara kļūst jau tik skaista
ka kļūst jau sāpīga
tik pati par sevi skaista
sava un nepiekāpīga

rauj puķes, cik gribi
nekā dabūt, nekā nevar dabūt
vienkārši - stāvi un smejies
un vasaras vidū ir jābūt

jālīgo ar to kopā
un prom jāiet reizē
citādi viss iznāk sāpīgi
un izliekas nepareizi

iet vasara tik skaisti
bail iedomāt
nedrīkst no malas skatīties
jābūt cik var tuvu klāt

jābūt tik muļķiem, tik mīļiem
tik viegliem kā divas smilgas
citādi - apkārt ilgas
sāpes un ilgas

Atrast centru un lēnām audzēt tā kustību plaukstās, ar spēcīgu, cietu maigumu audzēt.
Tad, kad tas apaļs un paļāvīgs, lēni radīt vidu, tur, kur līs glabājamais, lēnām viņu atvērt, ka viela ļaujas pirkstiem.
Pēc tam malas audzēt, uz augšu celt. Nē, ne par daudz, tad tās saļims un viss no gala būs jāsāk. No jauna centrs, no jauna veidols.
Vai tu būsi gluds? Vai tu būsi tas, kas gribi būt? Sadzirdēt un sadzirdētu radīt pēc tēla un līdzības.
Vienmēr var sākt no gala. Jā, tik, skaisti, ka var. Kamēr tas nav sacietējis, un pat sacietējušu var ūdenī atveldzēt un jauna darīt.
Tikai nodedzinātais paliek neatgriezenisks. Tas var tikai palikt un kalpot, un plīst. Un arī tā ir jābūt.

Bet viņu es negribētu. Un viņu arī nē. Bet viņu, lūk, jā. Diez, kāpēc? Tāpēc, ka viņš mani negrib? Vai varbūt baltais zirgs?

Saullēkts pamalē un migla virs ezera, erotiski teiksmains kailums bez erotiska konteksta.

Tukšums pēc darīšanas, darīšanas un došanas, nav spēka, klusa iekšēja raudāšana pēc tās mazās, nepaprasītās un neiedotās klausīšanās algas (Marija un Marta, kura ir labākā daļa?), cilvēki, daudz, katrs sevī un tomēr it kā (it kā?) satiekami, bet tik ļoti apnikuši vārdi, ak, pieglausties un uzlikt galvu kādam uz pleca - bet ko viņi padomās, viņi noteikti kaut ko padomās un kaut ko gribēs. Un tad jau viņi ir prom, un man vairs nevajag, un varbūt pat labi, ka tā, citādi es kādu apēstu.

Lai kaut ko nodziedu. Tā skaisti. Tas ļoti glaimo, tiešām, un es jūtu kaut ko, ar ko varu būt vērtīga. Un tad es klausos viņos, un tas ir vēl skaistāk.

Var jau būt ļoti vienkārši. Ļoti vienkārši, procesam ļauties. Tikai kādā brīdī sāk gribēties no viņa aiziet prom, pavisam, prom no visiem vējiem un enerģijām, un ugunīm, vienatnē paklusēt un kad nevar, mazliet jāmirst nost. Tik ļoti maz un tik ātri izsmeļams spēks, es joprojām nezinu, kur dabūt vairāk. Bet tie brīži ar vieglajiem soļiem un spārniem, tie ir tā vērti, tie ir vērti nespēka atslābuma.