Rasa, ejot pa pļavu, izskatās kā mītiska meža meitene.

Eleonora ir klusa un maiga, un mirdzoša.

Johans ir augstu, ciets, bet ļoti silts.

Dačuks ir bite.

Abiem pārīšiem apkārt virmo kaut kas no trausli maigā divatnes noslēpuma.

Kalvis nakts peldē nodauza mazo pirkstiņu, bet tik un tā staigā pārlaimīgi smaidīgs.

Jānītis ir brīnisķīgs balamute.

Jurģis dalās pieredzē, ka vispār jau vārītas upes gliemenes neesot sevišķi garšīgas, bet principā ēst šamās varot. Savukārt kāpuri ir tīri tā nekas + barojoši (proteīns). Viens gan reiz esot bijis baigi eļlains (varbūt arī nedaudz indīgs). (Kāpuri taču ēd tikai koku, tātad faktiski liela atsķirība starp koku un kāpuru nepastāv.) Viņš ir ļoti vienkāršs un tieši tikpat neizzināms.

Sānu sajūtas, siltumsajūtas, rokas, kurās ieķerties, atšķirīgās sadotās plaukstas. Klusēšanas, dziedāšanas, smiekli.

Un no rīta, kad saullēkts no miglas plīvuriem ārā kūņojas ... ek. Kā vispār kaut kas tik skaists ir iespējams.