Dažus pēdējos mokošos soļus pirms līnijas, pirms krūtīm pārplēst finiša lentīti, saprast, ka esi skrējis negribēdams un ka kausu nav vajadzējis un nevajag. Ka nezini, kāpēc esi uz celiņa. Ka par visu vairāk gribas apstāties un, skatītāju pūlim apjukumā noelšoties, lēnītēm doties prom, uz stadiona izeju.
Tikai inerce paglābj. Un laikam tas, ka iztērētā spēka mazliet žēl.