pie baltas lapas apsēžos...

Es nebiju domājusi, ka tas būs tik grūti. Tagad zinu, ka vistrakākais, kas var būt ir vienaldzība no kādreiz tik ļoti mīlētā. Un tik pierastā, pamata zaudēšana. Nezinu kā rīkoties, kā būt, ja gribas mīļot, skaut un labus vārdus teikt. Es gribu prom. Vēl bik un tā arī būs. Gandrīz seši manas dzīves gadi. Skan baisi. Protams ne viss ir bijis velti, gana daudz iegūts, augts un veidots.
Šķiet man ļoti bail būt vienai, baida tālākais..

Man ļoti ļoti gribas, bet es (pēc draudzenes ieteikuma) iedomājos vardulēnu mutē, un vairs ne tik ļoti gribas :))

Pēdējā laikā parādijies "draugs" bezmiegs. It kā viss ir gluži labi, zināms mieriņš pat. Bet aizmigt nesanāk, trauksmes sajūta vakaros un to pavadošais bezmiegs. Vai tiešām tas uz to, ka ir laiks iet? Jūtos tā manāmi iztukšota, saraudināma viens un divi, nervoza un kas pats galvenais nav motivācijas.. vot sieviete, ieraksta sākums nonāk preturunā ar beigām :))

Šodien pilnīgi nesaprotama diena. Daru šādas tādas mājas lietas, pakominicēju ar mīļo draudzeni, pārcēlām tikšanos. Veikalā esot tik eju un runāju, bet tik un tā esmu savā pasaulē, ka viņam vairākkārt mani jāsauc, lai atgriežos uz zemes un pievēršos realitātei. Iepērkamies kopā, runājam, kaļam plānus brīvdienām, bet pa vidu tāds tukšums, nevajadzības sajūta. Viss ir beidzies. Jā, draudzība jau nepazūd, bet vai pēc tik ilgiem gadiem,esot kopā kā pārim, maz var palikt sirsnīga draudzība. Šobrīd stipri šaubos par to. Pārāk daudz pagātnes, augošs aizvainojums, žēlums.. Ui, kā man sagribējās aukstu Martini ar spraitu un citronu. Lab, ies palutināt sevi ar želejkončām :))

Šobrīd jau ar smaidu varu teikt, visiem labi zināmu apgalvojumu- es uzmanīgs savās vēlmēs. Jau ilgāku laiku mani mocīja šis un tas, kas kopīgi bija kaut kas (vai kur loģiski sanāca..), tad nu vēlējos, lai man parāda ceļu, kādu pieturas punktu pie kā pieturēties, lai saprastu ko darīt tālāk. Un es tādu dabūju. Tādu ar smago artilēriju, lai neteiktu vairāk.. Nē nē, es nesūdzos. Saku- Paldies! Ticu, ka viss, kas notiek notiek uz labu.
Priekā, par pārmaiņām!

Drausmīgi kretīniska pirmdiena. Protams ne jau diena pie vainas, bet es.
Man šodien pilnīgi un galīgi neko negribējās un loģiski, ka pilnīgi un galīgi neko nedarīju. Tagad dusma. Māja prasās pēc kārtības, skolas lietas jāapdara, sevi jāsavāca. Bet viss kam man pietika spēka bija PC, seriāli, mūzika, filmas un kas minimāli ēdams.
Jau kuro dienu funktierēju dziļo domu par to, ka es nosodīju mammu, ka viņa palaidās un līdz ar to mīļie cieta. Bet šobrīd es arī tieši tā palaižos un cieš mīļais. Jo ir haoss un nez, ko ķert ko grābt ko darīt. Piedod mammu!

Neraksturīgi sev sagribējās Martini vai saldu vinčiku iedzert, labas mūzikas fonā jaukas sarunas vadīt.
Vai ar doties uz jūru izskrieties un energie sasmelties.

Green day dziesma "Wake me up when september ends" jau pāris gadus mani uzrunā tieši rudens mēnešos..tā arī neesmu sapratusi kādas attiecības man ir ar rudeni.

Šodien noskatījos filmu "Under the Tuscan sun", mmm.. Lai cik ļoti man gribētos, personisku iemselu dēļ, to Itālijas īpašo šarmu noliegt un neņemt vērā. Tomēr šai filmā es nespēju tam pretoties. Domās biju Toskānā, Romā, klīdu pa mazajām ieliņām, ieelpoju tikko ceptas maizes smaržu, nobaudīju sulīgas vīnogas, saldu vīnu, komunicēju ar vietējiem un vienkārši baudīju ainavu. Skatosties filmu, pavēros pa logu un tur tik pasakaina vasarīgi/rudenīga diena- logs mazliet aizsvīdis, saule spoži spīd, silts, lapas jau pamazām krāsojas. Tai mirklī es sajutos laimīga.

Ar šī 'žurnāla' palīdzību ceru tikt līdz mēŗkim, nebaidīties būt pašai. Un vienkārši būt, bez liekiem bet/ja/vai/ka utt. Priekā par ko jaunu, nebijušu un kas pats galvenais, līdz kaulam manu!