pie baltas lapas apsēžos...

Šobrīd jau ar smaidu varu teikt, visiem labi zināmu apgalvojumu- es uzmanīgs savās vēlmēs. Jau ilgāku laiku mani mocīja šis un tas, kas kopīgi bija kaut kas (vai kur loģiski sanāca..), tad nu vēlējos, lai man parāda ceļu, kādu pieturas punktu pie kā pieturēties, lai saprastu ko darīt tālāk. Un es tādu dabūju. Tādu ar smago artilēriju, lai neteiktu vairāk.. Nē nē, es nesūdzos. Saku- Paldies! Ticu, ka viss, kas notiek notiek uz labu.
Priekā, par pārmaiņām!